Search

Pētījuma mērķis ir noteikt, vai Latvija, izraidot vai neļaujot iekļūt Latvijas teritorijā Irākas pilsoņiem, kuri mēģinājuši vairākkārt nelikumīgi šķērsot Latvijas – Baltkrievijas robežu, ir pārkāpusi starptautiskās tiesību normas. Darbā ir skatīta patvēruma un bēgļu tiesību vēsture, kā arī šo jēdzienu raksturojums. Galvenokārt pētījuma uzdevums ir saistībā ar sniegtajām bēgļu un patvēruma meklētāju definīcijām, kā arī starptautiskajiem un nacionālajiem normatīvajiem aktiem, tiesu praksi un publiski pieejamo informāciju par situāciju uz Latvijas – Baltkrievijas robežas, noteikt, vai Irākas pilsoņi var tikt definēti kā viena no grupām, uz kuru attiecas bēgļu vai patvēruma meklētāju statuss un tiesības, kā rezultātā nonākt pie secinājuma, vai Latvija tika pārkāpusi starptautiskās tiesību normas attiecībā uz šīm personu grupām., The aim of the study is to determine or Latvia, by expelling or preventing Iraqi citizens from entering the territory of Latvia, who have attempted to cross the border between Latvia and Belarus on several occasions, has infringed international law. Thea uthor looks at the history of asylum and refugee rights, and the nature of these concepts. In particular, the aim of the study is in relation to the definitions of refugees and asylum seekers provided, as well as international regulatory enactments, court practices and publisy available information regarding the situation on the border of Latvia - Belarus, determine whether Iraqi citizens can be defined aso ne of the groups covered by the status and rights of refugees or asylum seekers, thereby reaching a conclusion on whether Latvia violated international law with regard to these groups of persons.

Pētījuma mērķis ir radīt pārskatu par piekrastes valsts jurisdikcijas apmēru prettiesiskas zvejas gadījumos atklātajā jūrā. Maģistra darbā apskatīti starptautiskie tiesību akti, paražu tiesības, vispārējie starptautisko tiesību principi, kā arī starptautisko tiesu prakse un starpvalstu strīdi saistībā ar prettiesiskas zvejas gadījumiem. Īpaša uzmanība ir pievērsta ANO Jūras tiesību konvencijas 116. pantā noteiktās zvejas tiesību brīvības atklātajā jūrā ierobežošanai jūras vides aizsardzības un saglabāšanas kontekstā. Darbā izdarīts secinājums, ka visnozīmīgākais faktors vienotas jurisdikcijas izveidei atklātajā jūrā ir valstu savstarpējā sadarbība., The purpose of this paper is to create an overview on the scope of the jurisdiction of coastal states in regards to illegal fishing on the high seas. This master thesis examines international conventions, international customary law, the principles of international law as well as case law and international disputes concerning illegal fishing. In particular, restrictions on the freedom of fishing on high seas as defined in Article 116 of the United Nations Convention on the Law of the Sea has been examined in the context of protecting and preserving the marine environment. In the paper a conclusion is made that the most important factor in establishing a universal jurisdiction on high seas is the cooperation of states.

Darba tematu “R2P doktrīna” autore izvēlējās tās ārkārtīgi asas aktualitātes dēļ. Pēdējie notikumi Jemenā, Ķīnā, Palestīnā un Izraēlā ir spilgts apstiprinājums tam, ka pasaulē pašlaik pietrūks adekvāta un efektīva humanitārās intervences regulējuma, ka arī norāda uz to, ka valstīm nav politiskas gribas īstenot savu pienākumu aizsargāt attiecībā uz aizskartiem iedzīvotājiem valstīs, kur pašlaik ir iestājušās humanitāras krīzes. “Pienākums aizsargāt” jau no paša rašanas brīža bija asu diskusiju cēlonis. Doktrīna uzreiz kļuva par tiesību zinātnieku iemīļotāko pētīšanas tematu. Tika uzrakstīti vairāki simti grāmatu, kas ne tikai izklāstīja kas ir Pienākums aizsargāt, bet arī sniedza kritiku. Neskatoties uz to, R2P palika polemisks jautājums par kūru vēl joprojām strīdas politiķi un zinātnieki visā pasaulē., Author chose “R2P doctrine” as this research paper’s topic due to it’s acute relevance nowadays. Last events in Yemen, China, Palestine and Israel solve as proof that at the given moment there is no effective and adequate regulation of humanitarian intervention, as well as proves that states lack political motivation and will to execute responsibility to protect civilians of the countries, that experience humanitarian crises. “Responsibility to protect” from the very start was the reason of heated debates. Doctrine at once became one of the most researched and written about topics. Hundreds if not thousands of books and articles were written about this topic, some explained and researched the doctrine, some were critical of it. Despite all the research and debate, Responsibility to protect to this day remains a very controversial issue that politicians and law scholars all over the world can’t come to an agreement about.

Nelikumīga zvejniecība ir globāla problēma, kas rada lielus zaudējumus piekrastes valstu ekonomikām, kaitē videi un rada problēmas sabiedrības nodrošinātībai ar pārtiku. Lielākā daļa zvejniecības notiek plašajās un zvejas resursiem bagātajās ekskluzīvajās ekonomiskajās zonās. Lai gan piekrastes valstīm ir tiesiski garantētas iespējas novērst citu valstu zvejas kuģu nelikumīgu zvejniecību tās ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā, to tehniskās iespējas faktiski novērst nelikumīgu zvejniecību ir ierobežotas. Tāpēc ir nepieciešamība pēc zvejas kuģu karoga valstu atbildības. Darba mērķis ir atklāt karoga valsts pienākumu tiesisko pamatu, kā arī noskaidrot šo pienākumu saturu un valsts atbildības par tā pārkāpumiem priekšnoteikumus., Illegal fishing is a global problem that is causing severe damage to coastal economies, damaging the environment and creating problems for public food security. Most fishing takes place in large and resource-rich exclusive economic zones. Although coastal states have a legally guaranteed ability to prevent illegal fishing by fishing vessels of other countries in their exclusive economic zone, their technical capacity to effectively prevent illegal fishing is limited. There is therefore a need for the responsibility of fishing vessel flag states. The aim of the work is to reveal the legal basis of the flag state obligations, as well as to find out the content of these obligations and the requirements for the responsibility of the state for its violations.

Politisku, sociālu un ekonomisku pārmaiņu rezultātā valstis mēdz piedzīvot dažādas valstiskuma izmaiņas. Vien divdesmitajā gadsimtā norisa gan dekolonizācija, gan “desovietizācija”. Taču starptautiskajās tiesībās joprojām nav nodibināti skaidri principi, kā tieši valsts-priekšteces dažādās tiesības un pienākumi pāriet uz valsti-pēcteci. Darba mērķis ir izvērtēt Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tiesību komisijas pantu projekta par “Valstu tiesību pēctecību attiecībā uz valsts atbildību” atbilstību starptautiskajām paražu tiesībām. Lai sasniegtu darba mērķi, nepieciešams izpētīt valstu un starptautisku tiesu, tribunālu praksi jautājumā par valsts starptautiskās atbildības pēctecību, identificēt starptautiskās paražas un tās salīdzināt ar ANO Starptautisko tiesību komisijas pantu projektu par Valstu tiesību pēctecību attiecībā uz valsts atbildību. Prakses izpētes rezultātā konstatējams valsts atbildības pēctecības pamatprincipa nemainīgums: valsts-pēctece nepārņem valsts-priekšteces starptautisko atbildību. Tomēr no valsts atbildības ne-pārejas praksē ir identificējami divi izņēmumi – valsts-pēcteces labprātīga apņemšanās pārņemt valsts-priekšteces saistības un īpaši gadījumi, kuros starptautiskā tiesa vai tribunāls konstatē valsts atbildības pāreju, pamatojoties uz attiecīgās rīcības ciešo saikni ar valsti-pēcteci, tās teritoriju., As a result of political, social and economic turbulence, countries experience different changes of statehood. In the twentieth century alone, we experienced both decolonisation and de-sovietisation. Yet there are no clear principles regulating the transfer of rights and obligations from the predecessor-state to the successor-state under current international law. The goal of this research is to evaluate compliance of the International Law Commission’s draft articles on “Succession of States in respect of State responsibility” with international customary law. In order to achieve the research goal, it is necessary to investigate states practice and international courts, tribunals on the succession of international state responsibility, identify the customary rules, and compare them with the International Law Commission’s draft articles “Succession of States in respect of State responsibility” . As a result of this case study, the author establishes an invariable fundamental principle regarding succession to state responsibility: predecessor-state does not transfer its international responsibility to the successor-state. However, in practice two exceptions to the principle of non-continuity of responsibility can be identified: a voluntary declaration by the successor-state to take over the obligations of the predecessor-state and some specific cases in which an international court or tribunal establishes a transfer of state responsibility on the basis of a close link between the conduct in question and the successor-state.

Salas veidošanās procesā ir unikāls fenomens starptautiskajās teritoriālajās tiesībās, jo uz tām tiešā veidā nav iespējams attiecināt tradicionālos teritoriālās suverenitātes iegūšanas veidus un principus. Ņemot vērā jaunu salu iespējamo stratēģisko nozīmību valstu tiesību apmēra un ietekmes paplašināšanā, nepastāvot regulējumam teritoriālo strīdu pār jaunām salām risināšanai, pastāv ievērojams starpvalstu konfliktu izcelšanās risks. Autores ieskatā, pielāgojot pastāvošos teritoriālās suverenitātes iegūšanas veidus un principus salu kā teritoriālo tiesību objekta īpatnībām, tostarp, ņemot piemēru no arhipelāgu regulējuma starptautiskajās jūras tiesībās un vadošajām teorijām par valstu tiesībām uz teritoriju, iespējams atrisināt nepilnības pastāvošajā regulējumā., Emerging islands are a phenomenon in international territorial rights, as traditional principles, and modes of acquisition of territorial sovereignty cannot be directly applied to them. Considering the possible strategic value of new islands to the expansion of the scope of a state’s rights and influence, the absence of a framework for solving territorial disputes over emerging islands poses a significant risk of inter-state conflicts. In the Author’s view, by adapting existing principles and modes of acquisition to the peculiarities of emerging islands, drawing influence from both the international regime governing archipelagos in the law of the sea and the most prominent theories explaining why states possess territorial rights, it is possible to resolve the shortcomings of the existing regulatory framework.

Valstis atbalsta nevalstiskus bruņotus grupējumus, sniedzot apmācības, finansējumu un loģistikas infrastruktūru. Šādā veidā valstis ar starpnieku palīdzību nodrošina bruņota spēka pielietošanu, kā rezultātā tiek sasniegts tām vēlamais rezultāts. Darbā pētītas tieši Irānas un ASV politiskās un juridiskās attiecības, īpaši skatot Irānas atbalstītos bruņotos grupējumus, nonāvētā Irānas ģenerālmajora Kāsema Soleimānī lomu un viņa nāves radītās sekas reģionā, kā arī Irānas kontroli pār tās atbalstītajiem nevalstiskajiem bruņotajiem grupējumiem un to rīcības attiecināmību uz Irānu., States are able to support non-governmental armed groups by providing trainings, funding, and logistical infrastructure. By doing so states can use armed force via proxies to achieve a favourable outcome. In this paper the author specifically analyses the political and legal relationship between Iran and the U.S., focusing on armed groups supported by Iran, the role of Iran’s general Qasem Soleimani and the consequences of his death in the region, as well as Iran’s control over the non-state armed groups it supports and whether the actions of those are attributable to Iran.

Erga omnes koncepts ir viens no valstu atbildības konceptiem, kas ANO Starptautiskās tiesas praksē ir reti piemērots. Neskatoties uz šā koncepta identificēšanu 1970. gadā Barcelona Traction lietā, pirmo reizi ANO Starptautiskā tiesa ir ierosinājusi lietu, pamatojoties uz valsts erga omnes pienākumu pārkāpumiem tikai 2019. gadā. ANO Starptautiskā tiesa sākotnēji identificēja piecus pienākumus, kuriem ir erga omnes raksturs. Taču, ņemot vērā, ka ANO Starptautiskās tiesas sniegtais pienākumu uzskaitījums nav izsmeļošs un ievērojot, ka starptautiskās vides tiesības ir tiesību nozare, kas, ir strauji attīstījusies un kļuvusi par nozīmīgu starptautisko tiesību sastāvdaļu, darba autore uzskata, ka uz atsevišķiem starptautisko vides tiesību pienākumiem ir attiecināms erga omnes raksturs., Erga omnes is a concept of State responsibility that has been rarely used in the practice of the International Court of Justice. Notwithstanding the fact that the concept had been identified already in 1970 in the Barcelona Traction case, only in 2019 the International Court of Justice initiated legal proceedings on the basis that a State has violated erga omnes obligations. The International Court of Justice initially had identified only 5 erga omnes obligations. However, considering that the list of obligations provided by the International Court of Justice is not exclusive and considering that international environmental law has evolved to be an important area of international public law, the author of the thesis submits that specific obligations of international environmental law have acquired erga omnes character.

Bakalaura darbā ietverta informācija par Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību 21. panta piemērošanas un interpretācijas robežām Pasaules tirdzniecības organizācijas sistēmā. Vienlaikus īpaša uzmanība piešķirta Pasaules tirdzniecības organizācijas Strīdu noregulēšanas institūcijas veidotai praksei dalībvalstu strīdos, saistībā ar drošības izņēmumu piemērošanu. Teorētiskajā daļā ietverts izvērsts Pasaules tirdzniecības organizācijas un Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību dibināšanas un attīstības apraksts, ko nepieciešams nodalīt, vērtējot starptautiskās tirdzniecības jomas attīstību. Praktiskajā daļā apskatīti gan Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību, gan Pasaules tirdzniecības organizācijas dalībvalstu savstarpēji veiktie pasākumi, lai aizsargātu savas būtiskās drošības intereses, pamatojoties uz Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību 21.pantu. Papildus praktiskajā daļā tiek apskatīti un analizēti Pasaules tirdzniecības organizācijas Strīdu noregulēšanas institūcijas apstiprinātie ziņojumi, tajos ietvertie piemērošanas priekšnoteikumi un kritēriji, kā arī problēmjautājumi ar kuriem tā saskarusies risinot strīdus, kas saistīti ar drošības izņēmumiem. Autoresprāt, Pasaules tirdzniecības organizācijā pastāv Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību 21.panta piemērošanas problemātika, liedzot izveidoties stabilai panta piemērošanas un interpretācijas robežām., The bachelor’s paper contains information regarding the limits of applicability and interpretation of Article 21 of General Agreement on Tariffs and Trade in the World Trade Organization domain. Simultaneously, particular attention has been paid to case law of member disputes in the Dispute Settlement Body of the World Trade Organization. The theoretical framework contains a detailed description of founding and advancement of World Trade Organization and General Agreement on Tariffs and Trade which must be outlined when observing the development of international trade. The empirical section analyses the measures of protecting vital security interests carried out by member states of General Agreement on Tariffs and Trade and World Trade Organization by invoking Article 21 of General Agreement on Tariffs and Trade. Additionally, this section outlines and analyses reports by World Trade Organization Dispute Settlement Body, preconditions and criteria they contain, as well as challenging aspects of disputes concerning security exceptions. The author believes there is a predicament in applying Article 21 of General Agreement on Tariffs and Trade in the World Trade Organization, which prevents stable limits of applicability and interpretation.

21.gadsimtā viena no nenoliedzami būtiskākajām starptautiskās sabiedrības problēmām ir saistīta ar vides resursu pārvaldību, ilgtspējību un saglabāšanu. Ņemot vērā aizvien pieaugošos nozvejas apjomus jūrās un okeānos, kā arī faktu, ka 90% pasaules ekspluatējamo zivju resursu atrodas ekskluzīvo ekonomisko zonu ūdeņos, piekrastes valstis un starptautiskās organizācijas ir ieinteresētas nelegālas, nereģistrētas un neregulētas (NNN) zvejas apkarošanā. Kā viens no tiesību instrumentiem, ar kura palīdzību piekrastes valstis cenšas pasargāt savus ekskluzīvo ekonomisko zonu ūdeņus, jau vairākus desmitus gadu ir kuģu atbilstības klauzulas, kas kuģu karoga valstīm uzliek līgumisku pienākumu kontrolēt tās reģistrā esošo zvejniecības kuģu darbības atbilstību likumiem, kas jāievēro piekrastes valsts ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā. 2015.gadā Starptautiskais jūras tiesību tribunāls konsultatīvajā viedoklī Request for an Advisory Opinion Submitted by the Sub-Regional Fisheries Commission nesniedza skaidru atbildi uz jautājumu, vai karoga valsts pienākums nodrošināt kuģu darbības atbilstību ir uzskatāms par starptautisko paražu tiesību. Tāpēc darbā tiek analizēta šī pienākuma ģenēze no divpusējiem zvejniecības līgumiem un attiecīgā starptautiskā regulējuma, kas ļautu spriest par tā iespējamu paražas statusu. Atslēgvārdi: starptautiskā paražas tiesība, UNCLOS, zvejniecība, karoga valsts, ekskluzīvā ekonomiskā zona, kuģu atbilstības klauzula, One of the most significant challenges facing the international community in the 21st century is the management, sustainability, and conservation of environmental resources. Coastal states and international organizations have a steady interest in combating illegal, unreported and unregulated (IUU) fishing, given the growing catches in the seas and oceans and the fact that 90% of the world's exploited fish stocks are located in the waters of the exclusive economic zones. For decades, one of the legal instruments by which coastal states seek to protect the waters of their exclusive economic zones has been vessel compliance clauses, which create an obligation for the flag states to monitor the compliance of fishing vessels on their registry with the laws of the coastal state's exclusive economic zone. In 2015, the International Tribunal for the Law of the Sea, in its advisory opinion Request for an Advisory Opinion Submitted by the Sub-Regional Fisheries Commission did not provide a definitive answer to the question of whether the flag state's obligation to ensure vessel compliance is to be considered customary international law. Therefore, the paper analyzes the genesis of this obligation from bilateral fisheries agreements and the relevant international regulation, which would allow to judge its possible customary status. Keywords: customary international law, UNCLOS, fisheries, flag state, exclusive economic zone, vessel compliance clause

Pēdējos gados aizvien biežāk ieguldījumu tribunālu pieņemtajos lēmumos vai spriedumos vērojami tādi termini kā “cilvēktiesības” un “cilvēktiesību tiesu tiesu prakse”. Šādu terminu aizvien aktīvāka pieminēšana ir īpaši piesaistījusi tiesību zinātnieku uzmanību, kuru starpā joprojām nav vienprātības par starptautisko ieguldījumu aizsardzības tiesību un starptautisko cilvēktiesību mijiedarbību vai tieši pretēji – konfliktu. Darba mērķis ir analizēt ieguldījumu aizsardzības tribunālu kompetenci vērtēt cilvēktiesību pārkāpumu jautājumus. Darba ietvaros autore apzina un analizē iespējamos veidus, kā ieguldītājs un valsts varētu ieguldījumu strīdā tiešā vai netiešā veidā panākt ar cilvēktiesībām saistītu aspektu vērtēšanu, ņemot vērā jaunāko tiesu praksi un kritiski to analizējot., In the recent years, decisions or awards made by the investment tribunals have been increasingly linked with the use of terms as "human rights" and " case law of courts of human rights". The heightened attention to the use of such terms has attracted the attention of lawyers and scholars, among which there is still no consensus on the interaction between the international investment protection law and international human rights. The aim of this paper is to investigate the jurisdiction of investment protection tribunals to assess potential human rights violations. In order to establish a more comprehensive undersanding of the relationship between the international investment protection law and international human rights, the author identifies and analyzes the possible ways in which the investor and the state could directly or indirectly obtain an assessment of human rights aspects in the investment dispute.

Darbā tiek aplūkota bēgļu izraidīšanas vai atgriešanas aizlieguma teritoriālā piemērojamība, izvērtējot tā darbību ārpus valstu robežām atklātajā jūrā. Saistībā ar bēgļu ierašanās pa jūru izpausmi mūdienās, īpaši nozīmīga ir bēgļu izraidīšanas vai atgriešanas aizlieguma attiecināmība uz masveida pieplūduma situācijām. Vienlaikus būtiski ir arī aplūkot vajāšanas satura paplašināšanos mūsdienās, izvērtējot gan tiesu praksi, gan tā mijiedarbību ar cilvēktiesībām. Tālāk tiek izvērtēta trešās drošās valsts koncepta nozīme bēgļu izraidīšanas vai atgriešanas piemērošanas robežu noteikšanā. Savukārt darba beigās autore analizē bēgļu izraidīšanas vai atgriešanas eksteritoriālo piemērojamību atklātajā jūrā. Saistībā ar to sākumā nosakāms “Konvencijas par bēgļu statusu” tvērums, aplūkojot dažādu autoru un ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos uzskatu. Papildus ņemamas vērā ir arī Āfrikas, Amerikas un it īpaši Eiropas cilvēktiesību institūciju nostādnes. Gala rezultātā darbā tiek aplūkots bēgļu izraidīšanas vai atgriešanas iespējamais starptautisko paražu tiesību normas raksturs, pētot opinio juris, valstu praksi, kā arī ES saistošo regulējumu ES dalībvalstīm. Tā kā pašlaik tā nav nostiprinājusies kā paražu tiesību norma, vienīgais iespējamais pamatojums tās eksteritoriālajam tvērumam pagaidām būtu Konvencijas par bēgļu statusu 33.panta plašāka interpretācija., Bachelor thesis is looking into non-refoulement’s territorial application, by evaluating its expansion outside countries’ territorial border at the high seas. Non-refoulement’s application in mass influx situations is significant regarding contemporary comprehension of refugees’ arrival through sea. Additionally, comprehension of persecution is also considered by exploring states’ practise and its interaction with human rights, which has resulted into expansion of its concept. Futher there is evaluation of safe third countries’ concept’s significance in determining boundaries of non-refoulement. At the end of the thesis, author analyses the extraterritorial scope of non-refoulement in the high sea. In regarding with non-refoulement, at first auther determines the scope of Convention Relating to the Status of Refugees’, by considering the view of authors and UN High Commissioner for Refugees as well as additionally considering position of Africa’s, America’s and particularly Europe’s human rights institutions. In conclusion the thesis is looking into its possible nature of international custom law, by particularly considering state practise, opinio juris as well as binding regulation of European Union’s norms in connection with member states of European Union. While it hasn’t established as international customary law, only justification of its extraterritorial applicability is expansion of Convention Relating to the Status of Refugees’ Article 33 interpretation.

Maģistra darbā ietverta informācija par ANO cilvēktiesību līgumu uzraugošo komiteju, kā arī Starptautiskās tiesas prakse ekstrateritoriālas jurisdikcijas noteikšanai efektīvas kontroles un efektu doktrīnas ietvaros. Vienlaikus ir īpaši piešķirta uzmanība pamatprincipiem, kas attīstīti Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, veicot to plašu analīzi. Teorētiskajā daļā ietverts izvērsts ekstrateritorialitātes vērtējums gan doktrīnā, gan starptautisko lēmējinstitūciju praksē, tās skaidrojums, kā arī ieskats nepieciešamībai nodalīt valsts jurisdikciju no tiesas jurisdikcijas. Praktiskajā daļā apskatīta Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras attīstība ekstrateritoriālās jurisdikcijas jautājumā un iespējamie risinājumi nākotnē. Papildus praktiskajā daļā tiek apskatīti citu starptautisko lēmējinstitūciju nolēmumi, veikts neliels ieskats starptautisko cilvēktiesību harmonizācijas jautājumā, kā arī citos avotos, lai skaidrotu kādēļ Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai vajadzētu attīstīties vai saglabāties tieši norādītajā virzienā. Autoresprāt, pretēji doktrīnā esošajiem viedokļiem par Eiropas Cilvēktiesību tiesas nekonsekvenci ekstrateritoriālās jurisdikcijas noteikšanai, izstrādātie pamatprincipi ir loģiski, vienveidīgi un atbilst Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas garam. Atslēgvārdi: Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ekstrateritoriālā jurisdikcija, cilvēktiesības, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, efektu doktrīna, efektīva kontrole., The paper outlines the practice of the United Nations Human Rights treaty bodies and the International Court of Justice in the field of extraterritorial jurisdiction of states regarding human rights obligations. Namely, the effective control tests and the effects doctrine. In addition, author makes a comprehensive characterization and depiction of the practice of the European Court of Human Rights in the application of these tests. The theoretical part of the research includes the definition of what extraterritorial jurisdiction entails and consequently what obligations states have when exercising extraterritorial jurisdiction according to the practice of several international human rights bodies and the doctrine as well as explains the necessity to separate the notion of a state’s jurisdiction and a court’s jurisdiction. Whereas, the practical part of the paper concentrates on the development of the application of extraterritorial jurisdiction by the European Court of Human Rights and the possible progress in the near future. Furthermore, the practical part of the paper includes an insight in the harmonization of human rights, decisions of other international bodies and other sources to explain why the jurisprudence of the European Court of Human Rights should evolve or remain the way the author indicates. The author concludes that contrary to what has been stated in the doctrine, the practice of the European Court of Human rights is logical, systematic and follows the spirit of the Convention on the protection of Human Rights and Fundamental freedoms. Keywords: the European Court of Human Rights, extraterritorial jurisdiction, human rights, the Convention on the protection of Human Rights and Fundamental freedoms, effective control, effects doctrine.

Bakalaura darbā analizēts pienākuma aut dedere aut judicare darbības apjoms, erga omnes atbildības koncepts un abu tiesību institūtu savstarpējā mijiedarbība. Bakalaura darba mērķis ir izpētīt, vai situācijās, kad valsts neizpilda vai pārkāpj aut dedere aut judicare pienākumu, citas valstis var prasīt no pirmās atbildību. Darbā apskatīti starptautiskie līgumi, starptautisko tiesu nolēmumi, īpašu uzmanību pievēršot ANO Starptautiskās tiesas spriedumam lietā Questions relating to the Obligation to Prosecute or Extradite (Belgium v. Senegal), un doktrinālie avoti, lai noskaidrotu augstāk minēto tiesību institūtu saturu un piemērošanu. Bakalaura darba noslēgumā autore izvirza secinājumus par aut dedere aut judicare principa statusu, erga omnes atbildību un to savstarpējo saistību starptautiskajās publiskajās tiesībās., The Bachelor Thesis analyses the scope of the obligation aut dedere aut judicare, the concept of erga omnes responsibility and interaction between these two legal institutes. The purpose of the Bachelor's paper is to research whether in situations, where a State fails to fulfil or violates the obligation of aut dedere aut judicare, other States may claim responsibility from the firstly mentioned State. The work covers the analysis of international treaties, rulings of international courts, paying special attention to the judgement of UN International Court of Justice in the case Questions relating to the Obligation to Prosecute or Extradite (Belgium v. Senegal), and doctrinal sources to clarify the content and application of the above mentioned legal institutes. As a result of the research, the author puts forward conclusions on the status of the aut dedere aut judicare principle, erga omnes responsibility and their connection in international public law.

Diskriminācijas aizliegums ir viens no pamatprincipiem starptautisko investīciju tiesībās un starptautisko investīciju aizsardzības režīmos. Lai gan šis princips ir sastopams gandrīz ikkatrā investīciju aizsardzības režīmu nodibinošajā dokumentā, tā definīcija un saturs joprojām ir neskaidri, izraisot diskusijas starptautiskajā sabiedrībā. Principa interpretācija ir atstāta tiesu un šķīrējtiesu ziņā, kas nav spējušas nonākt pie vienota un skaidra diskriminācijas aizlieguma satura. Šī darba mērķis ir noskaidrot līdzīgās iezīmes principa definēšanā un piemērošanā, ko ir izvirzījušas tiesas un šķīrējtiesas risinot starptautiskos investīciju strīdus, tādējādi definējot diskriminācijas aizlieguma saturu., The principle of non-discrimination is one of the core principles of international investment law and international investment regimes. Even though this principle is the reoccurring basic element of almost all legal documents establishing investment protection regimes, it is still unclearly defined, therefore raises many discussions amongst the international community. The interpretation and application of the principle has been left to the courts and tribunals, but neither have reached a consensus towards resolving these issues. The objective of this paper is to pinpoint the similarities in the definition and application by courts and tribunals, therefore defining and clarifying the contents of non-discrimination principle.

Šī bakalaura darba mērķis ir analizēt Apvienoto Nāciju Organizācijas rīcību miera apdraudējuma, miera pārkāpuma vai agresijas akta rezultātā, ko viena valsts veic pret otru valsti. Agresija ir viena no pasaules lielākajām problēmām, un pietiekoši nozīmīgs jautājums, lai Apvienoto Nāciju Organizācijas ik dienu strādātu pie tā novēršanas un veiktu visus preventīvos darbus, lai agresija starp Nācijām uzliesmotu retāk. Darbā aplūkots šobrīd spēkā esošais tiesiskais regulējums, kas regulē lēmuma pieņemšanu starptautiskā miera uzturēšanas jautājumos. Darbā tiek pētīts vai šāds regulējums veicinās politisko, ekonomisko, reliģisko, sociālo un kultūras vajadzību viedokļu nesakritības rezultātā izveidojušos agresiju samazināšanos. Secīgi noskaidro vai agresija starptautisko tiesību ietvaros ir pietiekoši precīzi definēta, lai izstrādātu visaptverošu mehānismu cīņā ar to. Darbā tiek analizēts vai šāds mehānisms jau mūsdienās ir veiksmīgi izstrādāts vai arī pasaule mērķtiecīgi uz to virzās. Darba mērķis ir apstiprināt galveno hipotēzi – Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem nav pietiekošs tiesiskais regulējums, kas pieļauj samērā plašas interpretācijas iespējas jautājumu lemšanai par miera uzturēšanas pasākumiem. Atslēgvārdi: miera uzturēšana, miera ieviešana, miera apdraudējums, miera pārkāpums, agresijas akts, bruņots iebrukums, kolektīvā pašaizsardzība, The aim of this Bachelor thesis is to analyze The United Nations action in case of peace threat, a peace violation or an act of aggression committed by one State against another. Aggression is one of the world’s biggest problems and it is a matter of a great importance for the United Nations to work daily to prevent and take all necessary preventative measures to minimise aggression between Nations. This thesis addresses the current legal framework governing the decision- making process on international peacekeeping issues. The thesis examines whether such regulation will contribute to minimising aggression that has arisen from political, economic, religious, social and cultural differences. Consequently finds out, whether aggression within the framework of international laws is defined sufficiently precisely in order to develop a comprehensive mechanism for combating it. The thesis analyzes whether such mechanism has been successfully developed already nowadays or whether the world is purposefully focused on it. The aim of the thesis is to confirm the main hypothesis: The article of association of the United Nations doesn’t have sufficient legal framework that allows for fairly broad interpretation of the issue of peacekeeping measures.

Mūsdienās dzīve bez informācijas, kas nāk no publiskās telpas nav iedomājama, kas nozīmē, ka arī ne bez medijiem. Mediju galvenais uzdevums izsenis ir bijis objektīvas informācijas sniegšana, bet šī uzdevuma nepildīšanas rezultātā visvairāk cieš tieši sabiedrība. Tomēr neskatoties uz šo visiem zināmo patiesību, starptautisko krimināltiesību jomā pastāv gadījumi, kad medijs ir rīkojies pāri savām pilnvaru robežām. Līdz ar to, par darba mērķi tika izvirzīts apskatīt trīs starptautiska nozieguma dalības veidus, tas ir, mediju kā uzkūdītāju paveikt starptautisku noziegumu; mediju kā starptautiska nozieguma atbalstītāju; mediju kā starptautiska nozieguma organizētāju. Kā arī vienlaikus apskatīt, vai pastāv kādi mediju kontroles mehānismi, kas sekotu mediju varas bīstamais izlietošanai un sniegt ieteikumus to uzlabošanai. Darbā autore paskaidro mediju kā juridiskas personas atbildības nošķiršanu no to vadītāju, darbinieku (autoru) atbildības. Autore izdarījusi secinājumu, ka vairākos gadījumos starptautisko krimināltiesību jomā ir secināms, ka medijs ir bijis starptautiska nozieguma dalībnieks., In nowadays, life is unthinkable in public space without information, which means also without the media. Since long time before and currently, the most important task for media is to ensure objective information. Failure of this task means that society will suffer the most. Regardless to this generally know truth, there are few cases in international criminal law, when the media has acted out of the control. Thereby, the purpose of the research is to look at the three different types of participation in the international crime: media as instigator; media as international crime supporter; media as perpetrator and planner. At the same time to look, if there are any control mechanisms, which is following to that, if the, power of the media has not used in dangerous way. Author’s goal is to offer recommendations for controlling mechanisms. In the paper author explains media as legal person’s responsibility separation from media employee’s responsibility. The author of the paper has concluded, that there are few cases of the international criminal law, when the media took part of international crime.

Darba mērķis ir izpetīt kā vēstures gaitā ir attīstījusies jēdziena „civilais objekts” izpratne un kā šo jēdzienu izprot un tulko mūsdienu starptautisko tiesību pasaulē, apskatot humanitāro tiesību vēsturi un veidošanos. Apskatīt jēdziena piemērošanas problemātiku mūsdienās, ņemot vērā notiekošos konfliktus gan starp valstīm, gan nevalstiskajām organizācijām un to ietekmi uz civiliedzīvotājiem un aizsargātajiem objektiem. Izvērtēt vai militārā nepieciešamība attaisno netiešos bojājumus civilajiem objektiem un civiliedzīvotājiem. Noteikt kādos gadījumos ir piemērojama 1949.gada Ženēvas kovencijas 1977.gada I un II Papildprotokols, un vai ņemot vērā pēdējās desmitgades notikumus pasaulē jaunas atbilstošākas konvencijas izveide būtu nepieciešamība. Tēmas izvēli var pamatot ar vēlmi izpetī civilā objekta jēdzienu un tā aizsardzību mūsdienās. Ņemot vērā pēdējā gadsimta notikumus pasaulē, saistībā ar notiekošajiem bruņotajiem konfliktiem un terora aktiem, civiliedzīvotāju un civilā objekta aizsardzība ir neskaidra., The goal of the study is to analyze the development of the concept “civil object” and how this concept are understood and translated in the word of modern international law by looking at the history and formation of humanitarian law. Examine the problem of application of the concept today, by taking into account the ongoing conflict between countries and nongovernmental organizations and their impact on civilians and protected objects. Understand does the collateral damage done to civilians and civil objects are justified by military necessity. Establish in which cases The Additional Protocols I and II (1977) of Geneva Convention of 1949 are applicable, and considering the latest events in the word, does creation of a new appropriate convention would be a necessity. The choice of the subject can be based on the desire to research the concept of civilian object and its protection today. Considering the events of the latest century in the world, associated with the ongoing armed conflicts and terror acts, the protection of civilians and civil object is uncertain.

Bakalaura darba tēmu, “ANO Statūtu 51. pants – valstu prakse un problemātika”, autors izvēlējās, jo ANO Statūtu līgums ir vēsturiski veiksmīgākais starptautiskais miera uzturēšanas līgums. Tāpēc autors kā darba mērķi uzņēmās izpētīt, ar kādiem šķēršļiem ANO saskārās tā darbības laikā, attiecībā uz vienu no diskutētākajiem starptautisko tiesību principiem – pašaizsardzības principu. Darbā vispirms tiek pētīta starptautisko tiesību vēsturiskā attīstība, attiecībā uz atteikšanos no kara jēdziena lietošanas, kā arī tiesu prakse bruņota spēka pielietošanas jēdziena definēšanā. Taču darba galvenais uzdevums bija analizēt pašaizsardzības principa attīstību ANO pastāvēšanas laikā, iekļaujot dalībvalstu centienus paplašināt jēdziena tvērumu ar jaunām doktrīnām, piemēram, humanitārā intervence un pilsoņu aizsardzība ārvalstīs., Author of the Bachelor’s (LL.B) paper “51st article of the UN Charter – state practice and problems” chose this topic because UN Charter as an international treaty has been without a doubt the most successful one. As for purpose of the work, author explores the obstacles that the UN had to face while applying one of the most controversial principles of international law – right to self-defense. First, author analyzes historical aspects in creation of the UN Charter, as well as explores problems that ICJ had to face while applying rules of the Charter. Then, author analyzes the principle of self-defense under customary as well as treaty law. Author also explores the different variations of state practice under the article 51 of the Charter, for example humanitarian intervention and protection of nationals abroad.

Starptautiskajās tiesībās galējā nepieciešamība ir viens no valstu atbildības izslēgšanas nosacījumiem, kurš praksē nekad nav piemērots. Galējā nepieciešamība sevī ietver vairākus kritērijus, no kuriem viens ir apdraudējuma nenovēršamība, proti, valstij ir jābūt pamatotai pārliecībai, ka apdraudējums iestāsies, turklāt valstij jāzina, cik drīz apdraudējums iestāsies, lai valsts varētu tiesiski pamatot savu starptautiski prettiesisko rīcību. Darbā ir atsevišķi aplūkota arī galējās nepieciešamības piemērošana vides aizsardzības gadījumos un šā kritērija attiecīga izpilde, ievērojot piesardzības principu. Darba autore uzskata, ka piesardzības princips ir piemērojams apdraudējuma nenovēršamības kritērija izvērtēšanā, kas ļauj atbildīgajai valstij iegūt mazāku pārliecību par precīzu apdraudējuma iestāšanos brīdi, lai rīkotos preventīvi un aizsargātu vidi., In international public law, state of necessity is a circumstance precluding wrongfulness of an otherwise internationally wrongful act, which has never been applied in practice. Necessity includes multiple criteria one of which is the imminence of the peril, i.e., the state must have a reasonable assurance that the peril will occur, moreover, the peril must occur within a short period of time for a state to lawfully justify its internationally wrongful act. Furthermore, the paper separately analyses the application of state of necessity in cases of environmental protection and the fulfillment of the said criteria applying the precautionary principle. In the view of the author of this paper, the precautionary principle is applicable to the assessment of the imminence of peril, which allows the responsible state to have a significantly less evidence regarding a precise moment of occurrence of the peril to act preventively and protect the environment.

Starptautisko investīciju tiesību attīstība kopš 20.gadsimta otrās puses ir ļoti cieši saistīta tieši ar starptautiskajām paražām, kas ir bijušas gan par pamatu, lai izveidotos investīciju tiesībās noteiktie vispāratzītie noteikumi, gan arī ir attīstījušās un pilnveidojušās investīciju tiesību tvērumā. Mūsdienās gan ir vērojami problēmjautājumi, kas skar starptautisko investīciju tiesību saikni ar Eiropas Savienības tiesībām. Tieši tāpēc autors šī pētījuma rezultātā pierādīs, ka starptautisko paražu ietekme starptautiskajās investīciju tiesībās kopumā tikai pieaug. Darbs sastāv no 3 nodaļām, kurās ir aprakstītas starptautiskās paražas, investīciju tiesības un staptautisko paražu ietekme uz mūsdienu investīciju tiesībām., The development of international investment law since the second half of 20th century is substantially connected with international customary law, which have been not only the basis of the foundation of internationally accepted rules in investment law, but also have improved and evolved in the scope of investment law. Nowadays there are problematic aspects, which concerns the relationship of investment law with European Union law. This is the reason, why author will prove, that international custom influence in international investment law is getting only more relevant. This thesis consists from 3 chapters, where there are described international customs, investment law and the influence of international customs on the contemporary investment law.

Darbā ietverta vispārīga informācija par to, kā laika gaitā attīstījies kultūras priekšmeta jēdziens un nozīme starptautiskajā sabiedrībā – no humanitārajām tiesībām līdz cilvēktiesībām un salīdzinoši jaunākai tiesību nozarei – kultūras īpašuma tiesībām. Teorētiskajā daļā ietverts arī kultūras nacionālisma un internacionālisma doktrīnu salīdzinājums, lai noskaidrotu, kura no tām šobrīd prevalē, repatriācijas būtība un atšķirība starp izcelsmes un tirgus valstīm. Praktiskajā daļā, tiesību nozares specifikas dēļ, skatīti dažādi piemēri, kad kultūras priekšmeti repatriēti uz to izcelsmes valstīm dažādos ārpustiesas procesos. Tāpēc skatīti ne tikai piemēri, kas sastopami nacionālo un starptautisko tiesu praksē, bet arī praktiski gadījumi, kad valstis ir repatriējušas kultūras priekšmetus uz to izcelsmes valsti. Papildus praktiskajā daļā tiek apskatīti un analizēti arī vairāki ANO Ģenerālās Asamblejas un Drošības Padomes rezolūcijas, valstu nacionālie tiesību akti un citi avoti, lai konstatētu gan pastāvošo valstu praksi, gan opinio juris. Autoresprāt, ir radusies starptautiskā paražas tiesība, kas uzliek par pienākumu valstīm repatriēt kultūras priekšmetus uz to izcelsmes valsti, kas prettiesiski ievesti pēc 1970.gada. Atslēgvārdi: kultūras priekšmets, starptautiskā paražas tiesība, UNESCO, repatriācija, izcelsmes valsts, kultūras nacionālisma doktrīna, The paper consists of general information about how the definition and meaning of cultural object have developed throughout the history within the international community, respectively, from international humanitarian law to human rights law and the most recent – cultural property law. To understand which prevails, the theoretical part of the paper contains the comparison of cultural property internationalism and nationalism doctrines, as well as the essence of the term repatriation and differences between source states and market states within the context of cultural property repatriation. Since the examined branch of law is very complicated, the practical part of the paper includes different examples of cultural property restitution cases within the judicial experiences and alternative dispute resolution methods – mediations, bilateral agreements and other. Furthermore, in order to acknowledge whether exists an international customary law – the state practice and opinio juris, many different resolutions from the UN General Assembly and Security Council, national and international laws, examples in doctrine and other sources have been examined. The author of the paper has come to a conclusion, that there has evolved an international customary law, which obliges states to repatriate cultural objects to their state of origin if they have bee illicitly imported after 1970. Key words: cultural object, international customary law, UNESCO, repatriation, source state, cultural nationalism doctrine

Dzeramais ūdens ir visas dzīvības pamatā un 97% no tā tiek iegūts no pazemes ūdeņiem jeb pazemes ūdens horizontiem. Līdzīgi kā virszemes ūdeņi, arī pazemes ūdens horizonti nereti šķērso vienas vai vairāku valstu robežas, līdz ar to tie atrodas vairāku valstu jurisdikcijās vienlaicīgi, tādejādi radot potenciālu konfliktam par to lietošanu un taisnīgu sadali. Lai arī pazemes ūdeņu loma ir tik būtiska visa dzīvā pastāvēšanā, tā ir viena no vissliktāk tiesiski regulētajām jomām starptautiskajās vides tiesībās. Galvenokārt robežšķērsojušu ūdens resursu sadali regulē vispārēji tiesību principi, un viens no svarīgākajiem ir taisnīgas un saprātīgas izmantošanas princips. Tas plaši attiecināts uz tādām robežšķēršojošām ūdenstecēm kā ezeriem un upēm, kā arī uz tādiem pazemes ūdens horizontiem, kas ir hidroloģiski savienoti ar šādu ūdensteci, un ir pieņemts, ka attiecībā uz šiem ūdens avotiem šim principam ir paražas spēks. Tomēr dabā ir arī tādi robežšķērsojoši pazemes ūdens horizonti, kuri ir nodalīti no jebkādām ūdenstilpnēm un to lietošana ir atkarīga no valstu, kuras to savstarpēji dala, ieskatiem. Turklāt liela daļa no tiem tiek strauji iztukšoti, kas pakļauj nākotnes paaudzes nopietnam dzeramā ūdens trūkuma riskam. Pētījuma mērķis ir noskaidrot, vai taisnīgas un saprātīgas izlietošanas principam piemīt paražu tiesību normas spēks arī attiecībā uz artēziskiem un fosiliem pazemes ūdens horizontiem. Lai to sasniegtu, autore pēta un salīdzina pazemes ūdens horizontu veidus un to atšķirības, analizē taisnīgas un saprātīgas izmantošanas principa saturu dažādos starptautiskajos dokumentos, pēta valstu un tiesu praksi. Darba izstrādes rezultātā tiek noskaidrots, ka taisnīgas un saprātīgas izmantošanas principam ir paražu tiesību normas spēks ne vien attiecībā uz gruntsūdens horizontiem, bet arī uz artēziskiem un fosiliem pazemes ūdens horizontiem., Drinking water is the source of life and 97% of it is provided by groundwater or aquifers. Like surface waters, aquifers often are transboundary, thus, they are under more than one state’s jurisdiction, which provides the potential for water management and equitable apportionment conflicts. Despite the importance of groundwater, it is one of the poor-regulated fields in international environmental law. It is mainly based on general principles form which one of the most important is the principle of equitable and reasonable utilization. It has been well recognized and applied on the matter of transboundary watercourses like rivers, lakes and hydrologically linked aquifers. Moreover, it has been recognized as an international customary law. But there are numerous transboundary aquifers which are not hydrologically linked to any watercourse and the utilization of them is fully dependant on the policy of the sharing states. In addition, many of such aquifers are overstressed, that places future generation in a grave danger of lacking drinking water. The purpose of this research is to find out whether the principle of equitable and reasonable utilization has been recognized as a customary rule towards confined and fossil aquifers. In order to achieve the objective of this research, the author investigates and compares thypes of aquifers, analyzes the content of the principle of equitable and reasonable utilization in different international documents, researches state practice and case law. As a result of this research, it is confirmed that the principle of equitable and reasonable utlization is a cutomary rule towards confined and fossil aquifers.

Maģistra darba izvirzītais mērķis ir konstatēt, vai, un pie kādiem apstākļiem ar patvērumu meklētāja izraidīšanu no valsts var tikt pārkāpts ECK 3.panta aizliegums, un, kādus apstākļus vērtē Eiropas Cilvēktiesību tiesa šajā jautājumā. Attiecībā uz šo izvirzīto mērķi, tiks sniegts ieskats bēgļu neizraidīšanas principa saturā, analizējot šī principa tvērumu, kā piemēram, vai šis princips sevī ietver arī patvēruma meklētājus, atteikumu pie valsts robežas, kā arī tiks analizēta vajāšanas jēdziena izpratne. Skatot ECK 3.pantu, tiks piepildīti ar saturu tādi jēdzieni kā ,,spīdzināšana”, ,,cietsirdīga vai pazemojoša apiešanās vai sods”, kā arī skatīta patvēruma meklētāju izraidīšanas no valsts ECK 3.panta kontekstā, pievēršoties galvenokārt Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei attiecīgajā jautājumā. Darba autors: Sandris Gulbis Darba tēma: Patvērumu meklētāju izraidīšana no valsts kā ECK 3.panta pārkāpums Darba veids: Maģistra darbs Darba vadītājs: Lekt. Māris Lejnieks Darba apjoms: 76.lpp. Atslēgas vārdi: patvēruma meklētājs, spīdzināšanas aizliegums, diplomātiskās garantijas, iekšējā pārvietošanas alternatīva Iegūtie rezultāti: ar patvēruma meklētāju izraidīšanu no valsts var tikt pārkāpts ECK 3.panta aizliegums, vērtējot šīs personas sniegto ziņu un dokumentu ticamību, izcelsmes valstu diplomātiskās garantijas, iespējamu iekšējās pārvietošanas alternatīvu, kā arī patvēruma meklētāja personīgos apstākļus un vispārējo situāciju izcelsmes valstī., Master’s thesis objective is to establish whether and to what circumstances the expulsion of asylum seekers from the State might infringe the prohibition of Article 3 of the ECHR, and the circumstances assessed by the European Court of human rights in this regard. With regard to this objective, a view will be given to the content of the refugees principle of non-refoulement, analysing the scope of this principle, such as whether the principle includes, inter alia, asylum seekers, the refusal to the State border, and the understanding of the concept of persecution will be analysed. Viewing Article 3 of the ECHR, concepts, such as ,,torture” ,,cruel or degrading treatment or punishment” will be filled with content, as well as will be viewed expulsion of asylum seekers from the State in the context of Article 3 of the ECHR, focusing mainly on the case-law of the European Court of human rights on the subject. The author: Sandris Gulbis The theme: Asylum seekers expulsion from the country as a violaton of the Article 3 of the ECHR Type of work: Master’s thesis Advisor: Lect. Māris Lejnieks Scope of work: 76.p. Keywords: asylum seeker, prohibition of torture, diplomatic guarantees, internal flight alternative The results: the expulsion of asylum seekers from the State may breach the prohibition of Article 3 of the ECHR by assessing the reliability of the information and documents provided by this person, the diplomatic guarantees of the countries of origin, the possibility of the internal flight alternative, as well as the personal circumstances of the asylum seeker and the general situation in the country of origin.

Autore savu darbu izstrādāja publiskajās jūras tiesībās, kas ir viena no starptautisko publisko tiesību nozarēm, par darba tematu izvēloties tieši salu ietekmi pretī esošu jūras robežu delimitācijā. Temats ir aktuāls, jo Latvija kopš neatkarības atjaunošanas vēljoprojām nav noslēgusi līgumu ar Zviedriju par jūras robežām Baltijas jūrā, savukārt PSRS laikā noslēgtie līgumi, tajā skaitā 1988. gada līgums par jūras robežām starp PSRS un Zviedriju, Latvijai nav saistoši. Uz viduslīnijas starp Latviju un Zviedriju atrodas Zviedrijai piederošā Gotlandes sala, par kuras ietekmi jūras robežu delimitācijā jau pastāvēja strīds starp Zviedriju un PSRS, ko valstīm izdevās atrisināt politisku sarunu rezultātā. Darbā ir pētīta valstu prakse, tajā skaitā, noslēgtie jūras robežu līgumi, ANO Starptautiskās tiesas un tribunālu spriedumi, par salas ietekmi uz pretī esošu valstu robežu delimitācijas metodes izvēli un kādi apstākļi to ietekmē. Pētījuma veiktās analīzes rezultātā darba autore konstatējusi, ka nepastāv vienveidīga valstu prakse, bet ir novērojami līdzīgi rīcības modeļi atkarībā no salas ģeogrāfiskā novietojuma starp pretī esošo valstu sauszemes krastiem. Darba nobeigumā autore piedāvā iespējamos risinājumus labvēlīgākas jūras robežas starp Zviedriju un Latviju panākšanai. Atslēgas vārdi: Sala, jūras robeža, delimitācija, viduslīnija, pretī esoši krasti, īpaši apstākļi, Gotlande., The author carried out her work in the Public Law of the Sea, which is one of several sub-categories of International Public Law. The theme chosen for this paper is the effect of islands on the maritime delimitation between opposite states. This is an important issue since Latvia has no official agreement with Sweden regarding their sea borders in the Baltic Sea. The agreements made by the USSR during its occupation of Latvia, including the agreement concluded in year 1988 between USSR and Sweden are not valid to Latvia. On the median line between Latvia and Sweden there is the island of Gotland (belonging to Sweden). During the delimitation of sea borders between USSR and Sweden there was a dispute regarding the effect of this island, but the two countries were able to reach an agreement during political negotiations. The author has analyzed the state practices (including the Sea Border contracts made), the rulings of ANO International Court of Justice and tribunals regarding the effect of an island on the method of the sea border delimitation between opposite states and what conditions influence it. As a result of investigation, the author concluded, that there is no common practice regarding situations like this, but there are models of similar solutions depending on the position of the island in regard to the shores of the opposite countries. At the end part of the paper the author offers several possible solutions in establishing a favorable sea border between Sweden and Latvia. Key words: Island, maritime boundary, median line, opposite coasts, special circumstances, Gotland.

Genocīda nozieguma mens rea jeb subjektīvā puse ir sarežģīts starptautisko krimināltiesību jautājums, ar kura risināšanu un interpretāciju 21. gadsimtā īpaši aktīvi nodarbojas starptautiskās tiesas un tiesībzinātnieki. Tradicionālā genocīda mens rea pieeja paredz, ka genocīda noziegumā jākonstatē specifisks personas nodoms, kas vērsts tieši pret aizsargātās grupas iznīcināšanu. Apkopojot un analizējot jaunākās atziņas genocīda tiesībās, bakalaura darbā secināts, ka genocīda tiesību pētnieki rosina paplašināt mens rea izpratni, pieļaujot genocīda noziegumā konstatēt arī citas vainas formas., The mens rea or the subjective element of genocide is a complex matter of international criminal law that has been addressed and interpreted actively by international courts and legal scholars in the 21st century. The traditional approach to the mens rea of genocide requires a specific intent directed particularly towards destruction of the protected group to be determined in the crime of genocide. After summarising and analysing the latest opinions of legal scholars, it has been concluded in the Bachelor thesis that the researchers of genocide law suggest expanding the concept of mens rea that would allow other forms of culpability to be determined in the crime of genocide.

Sankcijas starptautiskajās tiesībās ir starptautiskās drošības un miera veicināšanas instruments. Pēdējos gados arvien vairāk aktualizējas starptautiskā terorisma apkarošanas problēma, globālo, reģionālo drošības organizāciju un individuālas valsts primārais mērķis ir efektīvi reaģēt un apkarot starptautisko terorismu un novērst citāda veida plašus cilvēktiesību pārkāpumus. Darba tēmas aktualitāte izpaužas tādējādi, ka cilvēktiesību un brīvības nodrošināšana paredz visu nepieciešamo mehānismu un nosacījumu izveidošanas procesu, lai tiktu ievērotas un izpildītas valstu pieņemtās starptautiskās saistības cilvēka brīvību un tiesību sfērā, noslēdzot starptautiskās līgumsaistības un citas normas. Viena no nozīmīgākajām problēmām globalizācijas apstākļos ir cilvēktiesību un brīvību garantiju nodrošināšana. Turpretim sankcijas iedarbojas kā cilvēktiesību un brīvību ierobežojošais piespiedu mehānisms. Spaidi starptautiskajās tiesībās tiek uzskatīti par vienu no jūtīgākajiem un asi kritizētākajiem jautājumiem, tāpēc sankciju ieviesējiem un izpildītājiem nākas saskarties ar virkni komplicētu problēmu. Darba mērķis ir vērst uzmanību uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes individuālo sankciju pasākumiem un nepilnībām un noskaidrot, kādi ir galvenie noteikumi, lai samazinātu pretrunas starp sankciju piemērošanas likumību un to leģitimitāti., Sanctions in international law are international security and peace building instrument. In recent years problem of international terrorism combating, global, regional security organizations and the primary objective respond of individual states to effectively combat international terrorism and other forms of a wide range of human rights violations has been more actualized. The topic of the Diploma Paper is relevant because of the fact that the securing of human rights and freedoms provides the process of creation of all the necessary mechanisms and conditions for the observance and implementation by the state of all assumed international obligations in the field of human rights and freedoms by entering into international agreements and observing other standards. One of the severe problems in the globalized world is to secure human rights and freedoms. However, the sanctions on objective act as enforcement mechanism, restrictions; and coercion in international law are regarded as one of the most sensitive and sharply criticized issues, therefore, sanctions implementation process can face a number of complex issues. This work aims to draw attention to the United Nations Security Council individual sanctions measures, to find possible solutions that the gap between the sanctions and legitimacy would be weakened.

Darbā ir apskatīta universālā jurisdikcija starptautiskajās publiskajās tiesībās. Pētījuma mērķis ir vispusīga šī jēdziena analīze ar mērķi konstatēt starptautisko tiesību paražas esamību. Tiek apskatīta valstu prakse, ieskaitot nacionālos normatīvos aktus un starptautiskos konvencionālos instrumentus, kas regulē jurisdikciju, analizēti dažādu tiesu nolēmumi. Iegūtās atziņas tiek izmantotas paražu tiesību normas konstatācijai. Darba beigās autors veic secinājumus par universālās jurisdikcijas statusu starptautiskajās publiskajās tiesībās. Atslēgvārdi: universālā jurisdikcija, genocīds, noziegumi pret cilvēci, kara noziegumi, jurisdikcijas režīmi, The paper analyses the universal jurisdiction in the internatinoal public law. The main goal of the research is to find an international customary law norm. State practice is examined, including national legal acts and international conventional instruments, which set up the rules for jurisdiction, case law is analysed. The findings are employed to search for the customary law norm. In the end author provides conclusions on the status of universal jurisdiction in the international customary law. Keywords: universal jurisdiction, genocide, crimes against humanity, war crimes, jurisdictional regimes.

Ieguldījumu tiesības līdz Lisabonas līgumam nebija iekļautas kopējās tirdzniecības politikā un Eiropas Savienības ekskluzīvajā kompetencē. Šobrīd Eiropas Savienība saskaņojusi jaunās paaudzes tirdzniecības līgumus ar Kanādu un Singapūras Republiku, kas ietver arī ieguldījumu regulējumu, tai skaitā Eiropas Savienība ved pārrunas par šāda brīvās tirdzniecības un investīciju līguma noslēgšanu ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Jaunās paaudzes Eiropas Savienības ieguldījumu līgumi ir vērsti, lai atrisinātu vienu no šī brīža ieguldījumu tiesību problēmu jautājumiem – balansētas investora tiesības un valstu publiskās intereses. Maģistra darbā tiek apskatīta līdzšinējā ieguldījumu tiesu prakse attiecībā uz valstu publisko interešu izvērtējumu. Otrkārt, maģistra darbā tiek izvērtētas Eiropas Savienības ieguldīju līgumos iekļautās normas, kas noteiks valstu regulatīvās tiesības. Treškārt, maģistra darbā tiek apskatīta proporcionalitātes principa piemērošana, lai izvērtētu sabiedrības intereses un indivīda tiesības, kā arī tiek sniegti priekšlikumi turpmākai sabiedrības interešu izvērtēšanai ieguldījumu tiesībās., Until the Treaty of Lisbon, Investment law was not a part of common commercial policy and not under EU exclusive competence. Presently, the EU has agreed on a new generation of trade agreements, which include investment regulations, with Canada and Republic of Singapore, and is in negotiations with the US on this kind of free trade and investment agreements. The new generation of EU investment agreements are directed to solve one of the current investment law issues – balanced investor rights and public interests of states. In Master's Thesis, the current investment case law is analysed in relation to state public interest evaluation. Secondly, Master's Thesis includes an evaluation of provisions included in investment agreements, which define states right to regulate. Thirdly, the work examines the application of the principle of proportionality to evaluate public interests and individual rights, and makes proposals for further public interest evaluation in investment law.

Bakalaura darbs “Funkcionālā imunitāte par trešajā valstī veiktiem noziegumiem” sniedz ieskatu funkcionālās imunitātes būtībā, kā arī funkcionālās imunitātes piemērošanas subjektu noteikšanā un gadījumos, kad funkcionālā imunitāte kolidē ar citām starptautisko tiesību normām. Darba mērķis ir noskaidrot funkcionālās imunitātes (ratione materiae) tvērumu, personu un darbību loku, uz ko funkcionālā imunitāte ir attiecināma, kā arī izņēmumus no funkcionālās imunitātes piemērošanas. Darba gaitā tiek akcentēti tādi pastāvoši problēm jautājumi, kas izriet no ārvalstu tiesu jurisdikcijas, kā neskaidrība par personu loku, uz ko var attiecināt funkcionālo imunitāti, darbības, kas uzskatāmas par oficiālām, kā arī izņēmuma gadījumi, kad funkcionālo imunitāti saskaņā ar starptautiskajām tiesībām nav iespējams piemērot. Pētījuma rezultātā tiek konstatēti kritēriji, lai noteiktu gan personu, gan darbību loku, uz kurām var attiecināt funkcionālo imunitāti, kā arī gadījumi, kad funkcionālo imunitāti nevar piemērot un to pamatojums. Aizstāvēšanai izvirzīto tēžu skaitā autore iekļauj izvirzītos kritērijus un pamatojumu, kādi un kāpēc var būt izņēmumi no funkcionālās imunitātes., Bachelor’s Thesis “Functional immunity for crimes committed in third State” provides an insight of essence of functonal immunity as well as issues related to functional immunity of State officials like determining the subject and acts covered by functional immunity as well as issues arising from functional immunity’s colision with other norms of international law. The aim of this research is to determine the scope of functional immunity, which persons can enjoy functional immunity and for what acts, also exceptions from application of functional immunity. Therefore the main issues author has determined are the criteria in context of application functional immunity and also main exceptions, when according to international law functional immunity cannot be applied. As a result of this research author analyzed criteria, providing a test which needs to be followed in order to determine possibility of application of functional immunity. As final thesis of this research author provides aforementioned criteria and certain reasonable exceptions from functional immunity.

Starptautisko organizāciju atbildība par dalībvalsts veiktu starptautiski prettiesisku rīcību ir būtisks un maz skatīts jautājums starptautiskajās tiesībās. Bakalaura darba mērķis ir noskaidrot vai starptautiska organizācija var būt atbildīga par dalībvalsts veiktajiem starptautisko tiesību pārkāpumiem un, ja var, tad kādos gadījumos tas ir iespējams. Darbs sastāv no četrām nodaļām, teorētiskajā daļā aplūkotas starptautisko organizāciju un to dalībvalstu attiecības, paražu tiesību raksturs 2011.gada pantu projektā par starptautisko organizāciju atbildību un atbildības piemērošana starptautiskajām organizācijām starptautiskajās tiesībās., Responsibility of international organizations as to the internationally wrongful acts is an essential and very rarely addressed issue in international law. Bachelor thesis aims to clarify if international organization may be held responsible for the violations of international law made by its Member State and, if so, under what circumstances it is possible. The work consists of four chapters, the theoretical part deals with relationships between international organizations and their Member States, as well as with the nature of common law in 2011 article project in the draft on responsibility of international organizations and responsible action within the international organizations in international law.

Ņemot vērā to, ka mūsdienu starptautiskajās tiesībās tautu tiesības uz pašnoteikšanos aizvien nav noregulētas pietiekoši skaidri un pastāv ļoti plaša viedokļu dažādība par to, kādos apstākļos tiesības uz pašnoteikšanos var tikt izmantotas, ir nozīmīgi analizēt šos jautājumus konstruktīvā un secīgā manierē. Atsaucoties uz iepriekš minēto, kā arī uz vienu no tiesību uz pašnoteikšanos īstenošanas veidiem, proti, valsts teritorijas atdalīšanos no jau pastāvošas valsts, kas beidzamajā laikā ir kļuvis īpaši aktuāls tieši dēļ notikumiem Krimā, autors pētījuma ietvaros pievērsīsies šo sarežģīto jautājumu risināšanai. Pētījuma rezultātā autors noteiks tiesību uz pašnoteikšanos dažādo dimensiju piemērošanas iespējamību un piemērošanas šķēršļus mūsdienu starptautiskajās tiesībās., Taking into account that that the contemporary international law is still rather unclear as to the normative base and the contents of the right of self-determination of peoples as well as the highly diverse opinions as regards the extent of the exercise of the right of self-determination of peoples, it is necessary to approach this issue in a constructive and structural manner. Given that as well as the late topicality of one of the external aspects of the people’s right to self-determination in the context of the happenings in Crimea, namely, secession, the author will address these complicated issues. Consequently, the author will assess the potential scope and circumstances, in which different dimensions of the right of self-determination could be applied in practice as well as the obstacles that might occur during the process of exercise of these rights.

Bēgļu izraidīšanas vai atgriešanas aizliegums ir starptautisko bēgļu tiesību stūrakmens. Lai arī tā izstrādāšanas laikā 1951.gadā valstis to neuzskatīja par ius cogens normu, sākot ar 1982.gadu dažu valstu opinio iuris mainījās. Pakāpeniski pieaug gan šādu valstu skaits, gan atbalsts juridiskajā literatūrā, taču praksē valstis turpina pārkāpt šo aizliegumu. Līdz ar to darba mērķis ir noskaidrot, vai mūsdienās bēgļu izraidīšanas vai atgriešanas aizliegums ir kļuvis par ius cogens normu. Ceļā uz šī mērķa sasniegšanu, jāsastopas ar vairākiem citiem starptautisko tiesību problēmjautājumiem. Pirmkārt, par ius cogens normu pārtapt var tikai starptautisko paražu tiesību norma, taču bēgļu izraidīšanas vai atgriešanas aizlieguma tvērums starptautisko paražu tiesībās ir neskaidrs. Otrkārt, praksē ir polemika attiecībā uz ius cogens normas definīciju, tās rašanās procesu un juridiskajām sekām. Treškārt, ius cogens norma ir norma, no kuras nav pieļaujama atkāpšanās, taču starptautisko tiesību avotos un praksē ir atrodamas vairākas atkāpes no bēgļu izraidīšanas vai atgriešanas aizlieguma. Iepriekš minēto problēmjautājumu analīzi autors izvirza kā darba uzdevumus. Pētījuma rezultātā autors secina, ka bēgļu izraidīšanas vai atgriešanas aizliegums rindā uz kļūšana par ius cogens normu virzās uz priekšu, taču par šāda statusu sasniegšanu mūsdienu starptautiskajās tiesībās runāt ir pāragri. Turpretī, izraidīšanas vai atgriešanas aizliegums attiecībā uz spīdzināšanu jau ir ieguvis ius cogens normas statusu, pateicoties tam, ka spīdzināšanas aizliegums ir ius cogens norma. Papildus tam, autors darbā sniedz papildinātu ius cogens normas definīciju, kas ir atbilstošāka ius cogens normas būtībai., The principle of non-refoulement is the cornerstone of international refugee law. Although during its creation in 1951 states did not recognise it as a ius cogens norm, starting from 1982 opinio iuris of some states changed. The number of such states and the support in legal literature gradually increases; however, in practice states continue to breach this principle. Therefore, the aim of this thesis is to ascertain whether nowadays the principle of non-refoulement has developed into a ius cogens norm. On the way to achieving this aim, many other international law issues have to be faced. Firstly, only international customary law can develop into a ius cogens norm, however, the scope of the principle of ¬non-refoulement in international customary law is unclear. Secondly, there is polemic regarding the definition of a ius cogens norm, its creation process and legal consequences. Thirdly, a ius cogens norm is a norm from which no derogation is permitted, however, many derogations from the principle of non-refoulement can be found in international sources of law and practice. The author nominates the analysis of the aforementioned issues as the tasks of the thesis. As a result of research, the author concludes that the principle of non-refoulement in the queue of becoming a ius cogens norm is moving forward, however, to speak about the achievement of such status in the contemporary international law is premature. In contrast, the principle of non-refoulement as regards to torture has already attained the status of a ius cogens norm, owing it to the ius cogens status of the prohibition of torture. Additionaly, the author in the thesis provides a supplemented definition of a ius cogens norm which is more suitable for the essence of a ius cogens norm.

Mūsdienās ekspropriācija kā smagākais ārvalstu ieguldītāju tiesību aizskāruma veids tiek konstatēta tās dažādās formās. Bieži vien, valstij tieši un nepastarpināti „neatņemot” ārvalstniekam īpašumu, tas cieš pielīdzināmas sekas. Jaunu ekspropriācijas formu konstatēšana rada problēmas ne vien tiesību ekspertiem, bet arī šķīrējtiesu tiesnešiem identificēt to pazīmju kopumu, kas ļauj secināt, ka ir notikusi ekspropriācija. Kaut arī tiešās ekspropriācijas gadījumi kļūst par lielu retumu, valsts, veicot pakāpeniskas darbības, faktiski padara ārvalstnieka ieguldījumu bezjēdzīgu. Pakāpeniskā ekspropriācija ir viena no šādām ekspropriācijas formām, kas ir radījusi ne mazums galvassāpju, ne vien konstatējot tās faktu, bet arī nosakot taisnīgu atlīdzinājumu par ieguldītāja ciestajiem zaudējumiem. Šādos gadījumos rodas neskaidrības, kā novilkt robežšķirtni starp leģitīmām valsts varas darbībām un ekspropriāciju, kas uzliek pienākumu sniegt taisnīgu atlīdzinājumu. Jautājums tiek krietni sarežģīts, ievērojot faktu, ka šķīrējtiesas un tribunāli neseko stare decisis doktrīnai un bieži vien starp to nolēmumiem ir konstatējami diametrāli pretēji viedokļi, kas nevis papildina viens otru, bet gan izslēdz kādu no to sniegtajām pieejām. Autors darbā padziļināti atklāj pakāpeniskās ekspropriācijas formas dažādas pazīmes, kas vienoti ir apstiprinātas šķīrējtiesu un tribunālu praksē, skatot tās kopsakarā ar valsts atbildības tiesisko regulējumu starptautiskajās tiesībās. Līdzās analīzei, kas skar šīs ekspropriācijas formas identificēšanu, autors secina, ka šī ekspropriācijas forma nevar tikt pielīdzināta tiešajai ekspropriācijai un tās atšķetināšanas metodes nevar mutatis muntandis „pievilkt” vienu otrai. Autors šādu secinājumu īpaši ir izdarījis jautājumos, kas skar taisnīga atlīdzinājuma noteikšanu par pakāpenisko ekspropriāciju, kritizējot šī brīža prakses piemēros izmantotās aktīvu novērtēšanas metodes, kas ir nepiemērotas pakāpeniskās ekspropriācijas gadījumiem. Līdzās šiem secinājumiem autora darba ietvaros atspoguļojas kritika, ka bieži vien šķīrējtiesu lēmumos ir tendence skatīt starptautisko ieguldījumu veicināšanas un aizsardzības tiesības atrauti no vispārējo starptautisko tiesību prizmas. Atslēgvārdi: starptautisko ieguldījumu tiesības, ekspropriācija, pakāpeniskā ekspropriācija, netiešā ekspropriācija, de facto ekspropriācija, taisnīgs atlīdzinājums., Nowadays expropriation as the most severe violation of foreign investors rights, can take different forms. It has become apparent that without the host state directly taking of foreigner’s property he can bear upon comparable consequences. Detecting new forms of expropriation creates problems not only for legal experts, but also for arbitrators to identify set of actions, which allow to conclude that expropriation has occurred. Although direct expropriation has become a rare phenomenon, states by making composite acts, can make the investment useless. Creeping expropriation is one of such forms, which has caused headache not only to recognize such acts but also to determine just compensation for the encroachment of investors’ rights. In such occasions it is ambiguous to distinguish between states legitimate exercise of its governmental powers and expropriation which obliges to provide a just compensation. The issue becomes more comprehensive since international arbitrations and tribunals do not follow stare decisis doctrine, and apparently come to diametrically opposite decisions which do not complement but exclude each other. The author reveals creeping expropriations characteristics which are set out in arbitral practice in conjunction with rules governing international state responsibility. Alongside the analysis of this expropriation form, author comes to a conclusion that this form of expropriation cannot be assimilated to direct expropriation and the methods revealing direct expropriation cannot be applied mutatis muntandis to creeping expropriation. Author has come to such a conclusion regarding the question of just compensation for creeping expropriation, criticizing arbitral decisions applying valuation methods which are not suitable for cases of creeping expropriation. Besides these conclusions, authors’ work reflects criticism of the fact that arbitral tribunals tend to view international investment law as an autonomous concept without applying important rules of general international law. Key words: international investment law, expropriation, creeping expropriation, indirect expropriation, de facto expropriation, just compensation.

Vispārējs kodolizmēģinājumu eksploziju un jebkādu cita veida kodoleksploziju aizliegums noteikts Vispārējā līgumā par kodolizmēģinājumu aizliegumu, kas pieņemts 1996. gadā un vēl nav stājies spēkā. Līdz šim līgumu parakstījušas un ratificējušas lielākā daļa pasaules valstu un līgumā noteikto aizliegumu ievēro visas pasaules kodolieroču valstis, izņemot Ziemeļkoreju. Ņemot vērā, ka līgums vēl nav stājies spēkā, svarīgi noskaidrot, pētot valstu īstenoto praksi un opinio juris, vai kodolizmēģinājumu aizliegums pastāv kā vispārsaistoša paražu tiesību norma starptautiskā kodolieroču neizplatīšanas un kodolatbruņošanās sistēmā, kas tādējādi ir attiecināma uz ikvienu pasaules valsti. Pienākums valstīm labā ticībā vest sarunas par efektīviem pasākumiem attiecībā uz kodolieroču sacensības izbeigšanu pēc iespējas tuvākā laikā un uz kodolatbruņošanos, kā arī vest sarunas labā ticībā par līgumu par vispārēju un pilnīgu kodolatbruņošanos, īstenojot stingru un efektīvu starptautisko kontroli, noteikts Kodolieroču neizplatīšanas līgumā, kā arī šo pienākumu vienbalsīgi atzinusi ANO Starptautiskā tiesa savā konsultatīvajā atzinumā 1996. gadā. Tomēr neatkarīgi no norādītā atzītā pienākumu un valstu publiski paustajiem viedokļiem ievērot šo pienākumu, pasaules kodolvalstis, kas oficiāli atzītas Kodolieroču neizplatīšanas līgumā, kā ASV, Ķīna, Lielbritānija, Krievija, Francija, kā arī oficiāli neatzītās kodolvalstis, kā Indija, Pakistāna, Izraēla un Ziemeļkoreja, joprojām uztur savus kodolarsenālus, īsteno to darbības gatavības pārbaudes, tostarp Ziemeļkoreja to veic ar kodolizmēģinājumiem, un šīs valstis joprojām aktīvi neīsteno kodolatbruņošanos. Tādējādi svarīgi noskaidrot, vai Kodolieroču neizplatīšanas līgumā ietvertais pienākums īstenot kodolatbruņošanos labā ticībā pastāv kā uz visām pasaules valstīm attiecināma vispārsaistoša starptautiska paražu tiesību norma un vai šim pienākumam ir erga omnes raksturs, kas dot tiesības (locus standi) ikvienai Kodolieroču neizplatīšanas līguma dalībvalstij vērsties pret ikvienu citu valsti ANO Starptautiskajā tiesā par tās veiktu šī līguma vai tajā ietvertās iespējamās paražu tiesību normas pārkāpumu. Pētījuma rezultātā darba autore ir izdarījusi secinājumus par vispārēju kodolizmēģinājumu aizliegumu kā starptautisku paražu tiesību normu un pienākuma īstenot kodolatbruņošanos labā ticībā starptautiskas paražu normas un erga omnes raksturu., Comprehensive Nuclear Test-Ban Treaty lays down a comprehensive (general) prohibition on all nuclear test explosions and any other nuclear explosion. The Treaty was adopted in 1996 and has not yet entered into force. So far, the Treaty has been signed and ratified by most of the countries in the world and the prohibition laid down by the Treaty has been observed by all the nuclear weapon states in the world, with the exception of North Korea. Given that the Treaty has not yet entered into force, it is important to find out by studying state practice and opinio juris, whether a nuclear test ban exists as a binding international customary rule as a part of system of nuclear non-proliferation and disarmament, which is therefore applicable to any country in the world. Treaty on the Non-Proliferation of Nuclear Weapons sets out for each of the Party to the Treaty an undertaking to pursue negotiations in good faith on effective measures relating to cessation of the nuclear arms race at an early date and to nuclear disarmament, and on a treaty on general and complete disarmament under strict and effective international control. The International Court of Justice has as well unanimously recognized the said obligation in its advisory opinion in 1996. However, regardless of the specified recognized obligation and public opinions to comply with this obligation expressed bt the states, the world's nuclear powers officially recognized by the Treaty on the Non-Proliferation of Nuclear Weapons, such as as the United States, China, Great Britain, Russia, France, and officially unrecognized nuclear powers, such as India, Pakistan, Israel and North Korea, still maintain their nuclear arsenals, implement inspections to check their operational readiness, with North Korea carrying out nuclear tests, and these countries still haven’t engaged on active nuclear disarmament. Thus it is important to analize whether the the obligation to implement nuclear disarmament in good faith as set out by the Treaty on the Non-Proliferation of Nuclear Weapons exists as a general binding international custom and whether the obligation is an erga omnes obligation, which gives the right (locus standi) to any Party to the treaty to take action against any other state in the world before the International Court of Justice for a violation of the treaty or possible customary law enshrined by the treaty. The study concludes on the general nuclear test ban as customary international law and on the duty to implement nuclear disarmament in good faith as international custom and erga omnes obligation.

Tiešo ārvalsts ieguldījumu aizsardzības tiesībās centrālu lomu ieņem netiešā ekspropriācija, tās konstatēšana un korelatīvs ieguldījumu uzņemošās valsts pienākums maksāt kompensāciju. Tiešo ārvalsts ieguldījumu aizsardzības līgumi parasti nedefinē un tuvāk nepaskaidro netiešo ekspropriāciju, turklāt nepastāv arī precīzas pārbaudes shēmas, tādēļ nereti rodas sarežģījumi konstatēt netiešo ekspropriāciju. Netiešo ekspropriāciju iespējams konstatēt tikai katrā konkrētā gadījumā, pamatojoties uz konkrētās lietas faktiem. Maģistra darba mērķis ir izpētīt netiešās ekspropriācijas definīciju un būtību tiešo ārvalsts ieguldījumu aizsardzības tiesībās, analizēt biežāk citētos starptautisko šķīrējtiesu spriedumus un izdarīt secinājums par tiem. Autore secina, ka ikviena starptautiskajā šķīrējtiesā aplūkotā lieta, kurā ārvalsts ieguldītājs un ieguldījumu uzņemošā valsts strīdas par netiešās ekspropriācijas esamību ir ļoti specifiska un sarežģīta, bet veiksmīgai pozīcijas aizstāvēšanai nepieciešams rūpīgi pārzināt iepriekšējos starptautisko šķīrējtiesu spriedumus un teorijas atziņas., Indirect expropriation, determination of its occurrence, as well as correlative obligation of a host state to pay a compensation are the core issues of the investment law. The international investment agreements usually do not define or explain the indirect expropriation, nor is there a clear test for indirect expropriation. Thus, the determination of indirect expropriation requires a specific case-by-case and fact-based analysis. The Master's thesis aims to investigate the definitions and notions of indirect expropriation on investment law, to analyse frequently cited international arbitration cases and to draw conclusions based on them. The research concludes that every dispute that is brought to the international arbitration between a host state and a foreign investor and where the existence of the indirect expropriation is contested, is very specific and complicated. Therefore, for a successful defense a comprehensive knowledge of the previous international arbitration cases and the doctrine is needed.

Maģistra darba mērķis ir apzināt un izvērtēt 2013. gada 20.augustā spēkā stājušās 2006. gada Konvencijas par darbu jūrniecībā divu gadu pielietošanas prakses sekas, iezīmējot tās pozitīvos un negatīvos aspektus. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, tiek izpētīts un analizēts minētas Konvencijas tiesiskā regulējuma saturs, konstatēti ar minēto regulējumu saistītie uzlabojumi, izzināti tā problemātiskie jautājumi un izteikti piedāvājumi to risināšanai, kā arī izdarīti secinājumi. Pētījumā rezultātā autore konstatē, ka 2006. gada Konvencijai par darbu jūrniecībā nav būtisko trūkumu, taču ir zināma virkne nepilnību un neprecizitāšu, kuram autore piedāvā precizējošos grozījumus un papildinājumus. Atslēgvārdi: MLC – 2006, jūrnieks, kuģa īpašnieks, rekrutēšanas un darbā iekārtošanas dienests, kuģa karogvalsts., This master's thesis aim is to identify and assess consequences of two year practice of the Maritime Labour Convention, 2006 which came into force on 20 August 2013, as well as highlight its positive and negative aspects. In order to achieve the goal, the aforementioned Convention’s legal framework content is examined and analyzied, its improvements are stated and problematic issues with offered solutions are identified. In the final, conclusions are made. In conclusion, the author states that the Maritime Labour Convention, 2006 has no major deficiencies, however, a number of gaps and uncertainties are noticed, of which the author offers reasonable amendments and supplements. Keywords: MLC - 2006, sailor, shipowner, recruitment and placement service, vessel's flag.

Ar Lisabonas līgumu Eiropas Savienība ieguva kompetenci darboties starptautisko ieguldījumu tiesību jomā un pārstāvēt savas dalībvalstis. Tomēr tikai tagad Eiropas Savienība sāk izmantot savu jauniegūto kompetenci, drīzumā noslēdzot visaptverošu ekonomikas un tirdzniecības līgumu ar Kanādu, kurš ietvers arī nodaļu par ieguldījumiem. Tomēr pastāv zināmas bažas par to, cik veiksmīgi Eiropas Savienība izmantos savu kompetenci starptautisko ieguldījumu jomā, jo praksē pastāv dažādas neskaidrības attiecībā uz starptautisko ieguldījumu tiesību institūtiem. Lai sasniegtu darbā noteiktos mērķus, autors pēta dažādu šķīrējtiesu spriedumus attiecībā uz ieguldījumu aizsardzības standartu saturu, tostarp apskatot Eiropas Savienības tiesību mijiedarbību ar tiem. Darba izstrādē tiek apstiprināts, ka Eiropas Savienībai realizējot piešķirto kompetenci starptautisko ieguldījumu tiesību jomā nāksies saskarties ar ne mazums izaicinājumiem, lai pilnībā pārņemtu šo jomu no dalībvalstīm., With the Lisbon Treaty, the European Union gained competence to operate in international investment law and to represent member states. However, only now the European Union is beginning to use its newly acquired competence and will soon conclude a comprehensive economic and trade agreement with Canada, which will also include a chapter on investment. However, there are some concerns how the European Union will use its competence in the field of international investment, because in practice there are various uncertainties with regard to international investment law institutes. In order to achieve the objectives of the work, the author explores the arbitration judgments relating to investment protection standards content, including European Union law interaction with them. Thesis is confirmed that the European Union exercising competence on international investment law will have to face a few challenges in order to fully take over this area from the Member States.

Ārvalstu teroristu kaujinieks nav jauns fenomens starptautiskajā terorismā. Šie indivīdi piedalās plaša mēroga bruľotajā konfliktā Irākas un Sīrijas teritorijās pievienojoties starptautiskai teroristu organizācijai Islama valsts. Terorisms ir visai nenoteikts fenomens. Daudz atšķirīgo tiesību sistēmu, politisko kustību, morālās un ētiskās saspringstības dēļ, pasaules tiesību zinātniekiem nav sanācis panākt kopīgo terorisma definīciju. Šajā pētījuma, tiek padziļināti pētīti zinātnieku mēģinājumi definēt terorismu, ar mērķi izzināt terorisma pamatelementus, ar kuru palīdzību var apkarot terorismu, konkrēti, ierobeţojot ārvalstu teroristu kaujinieku pārvietošanās brīvību pirms tie aizceļo uz Islama valsti kurā piedalīsies atbalsta sniegšanā teroristiskam grupējumam. ES ietvaros, nacionālajā līmenī, daudzās valstīs, jau tiek vai tiek apsvērtas iespējas atľemt potenciālajiem likumpārkāpējiem viľu ceļošanas dokumentus ar mērķi preventēt to izceļošanu uz Islama valsti ar mērķi atbalstīt teroristisko grupējumu., Foreign terrorist fighter is not a new phenomenon in a worldwide terrorism. These individuals participate in an armed, wide ranged, conflict at the Iraqi and Syrian territories by joining the terrorist organisation Islamic State of Iraq and the Levant. Terrorism, as a phenomenon, is rather unclear. Due to differences between various legal systems and political movements, and on top of the all, the complications which come from moral and ethical connections with terrorism definition, there is still, neither legal, neither academic consensus regarding it. To work out the legal measures in preventing the terrorism threat posed by foreign terrorist fighters, author studies terrorism definition in advanced manner, to find out the possibilities to restrict freedom of movement for foreign terrorist fighters. Travelling documents are already being seized from these individuals in many European Union countries on a national legislation basis. It is done due to their activities being considered connected with a possible travelling to the before mentioned terrorism organisation and joining it in fighting in armed conflict.

Valsts uzņēmums kā atsevišķs veidojums sniedz valstij iespēju rīkoties ārpus savām tradicionālajām kompetencēm, tomēr neatbrīvo valsti no atbildības starptautiskajā laukā. Pētījuma mērķis ir noskaidrot valsts atbildības robežu par valsts uzņēmuma starptautiski prettiesisku rīcību un atbildības noteikšanas kritērijus. Atbildi autore meklē, salīdzinot aktuālo starptautisko tiesību standartu un tā izpausmes praksē investīciju tiesībās. Pētījuma rezultātā izkristalizēts tests, ar kura palīdzību noskaidrot, kādos apstākļos valstij iestājas starptautiskā atbildība, kā arī identificēti atbildības jautājumi, uz kuriem starptautiskās tiesības šobrīd nesniedz risinājumu., A state-owned enterprise, being a separate entity enables the state to operate outside of its traditional competences, yet does not exempt the state from the responsibility on international plane. The research aims to clarify the extent of state responsibility for the actions of a state-owned enterprise and the relevant criteria that entails responsibility. Author seeks the answer by comparing the standard in international law and its reflection in practice –investment arbitration. In result the author has clarified a test for detecting conditions for responsibility of the state, and has also identified the aspects of international responsibility the current state of law does not provide solutions for.

Sankcijas starptautiskajās tiesībās ir starptautiskās drošības un miera veicināšanas instruments. Starptautisko konfliktu, terorisma un citāda veida plašu cilvēktiesību pārkāpumu novēršana ir ne vien globālo, reģionālo drošības organizāciju primārais mērķis, bet arī individuālu valstu interese. Taču jāatzīmē, ka sankcijas uz mērķi darbojas kā piespiedu mehānisms. Ierobežojumi un piespiešana starptautiskajās tiesībās tradicionāli tiek uzskatīta par vienu no jūtīgākajiem un problemātiskākajiem jautājumiem, tāpēc sankciju piemērošanas un īstenošanas procesā nākas saskarties ar virkni komplicētu problēmu. Nespēja ar tām tikt galā ne vien rada pasākumu neatbilstību starptautiskajām tiesībām, bet arī mazina sabiedrības uzticību šim drošības mehānismam, tāpēc apdraud visu drošības sistēmu kopumā. Šī darba mērķis ir vērst uzmanību uz šīm nepilnībām, rast iespējamo to risinājumu vai vismaz noskaidrot, kas ir tie galvenie nosacījumi, kurus kā organizācijām, tā valstīm būtu jāievēro, lai plaisa starp sankciju piemērošanas likumību un leģitimitāti tiktu mazināta., Sanctions in international law are international security and peace building instrument. Prevention of international conflicts, terrorism and other forms of a wide range of human rights violations is not only the primary objective for global, regional security organizations, but also interest of individual states. However, it should be noted that the sanctions on objective act as enforcement mechanism. Restrictions and intrusion in international law has traditionally been considered as one of the most sensitive and problematic issues, therefore, sanctions implementation process can face a number of complex issues. Failure to deal with them, not only creates measures to be incompatible with international law, but also undermines public trust in this security mechanism, therefore threats the security for the entire system. This work aims to draw attention to these shortcomings, to find possible solutions or at least find out what are the main conditions under which the organizations and states should follow so that the gap between the sanctions and the legality and legitimacy would be weakened.

Jūras drošība ir viena no starptautiski visplašāk regulētajām nozarēm. Ar centieniem radīt drošu kuģošanas vidi Pasaules okeānā, valstis aktīvi sadarbojas drošas kuģošanas nodrošināšanas pasākumos. Mūsdienās jūras tiesību kodifikācija bija pirmais lielais ANO Starptautisko tiesību mēģinājums kodificēt daudzpusējās konvencijās lielus starptautisko tiesību segmentus. 1982. gada 30. aprīlī tika parakstīta ANO Jūras tiesību konvencija.Konvencijas preambulā ir teikts, ka jautājumi, kurus neregulē šī konvencija, tiek regulēti saskaņā ar vispārējo starptautisko tiesību normām un principiem.Darbā tiek skatīta jūras kuģu aizturēšanas un aresta procedūras specifika Gruzijas Republikā, Melnās jūras piekrastes valstī, saskaņā ar tās nacionālajiem tiesību aktiem. Gruzijas Republika nav Starptautiskās konvencijas par noteiktu likumu, kas attiecas uz jūras kuģu arestu,unifikāciju (Brisele, 1952.gada 10.maijs) un 1999.gada 12.marta Starptautiskās konvencijas par kuģu arestu dalībniece. Tādēļ, tiesībās realizējot kuģu arestus, pamatojas uz Gruzijas tiesību normām un tiesu praksi, Maritime security is one of the most internationally regulated industries. With the effort to create a safe environment for the World Ocean Shipping, the countries actively cooperate safe navigation security measures. Today the Law of the Sea was the first major codification of international law, the UN attempted to codify the major multilateral conventions of international law segments. On 30 April 1982, signed the United Nations Convention on the Law of the Sea. The preamble of the Convention states that the issues that are not covered by this Convention, shall be governed in accordance with the general rules of international law and principles.In this master`s thesis are viewed Sea detention and arrest procedures specificity in Georgia Republic, Black sea coast country, in accordance with its national law. Georgia is not a Member of International Convention Relating to the Arrest of Sea-Going Ships (Brussels,May 10, 1952) and International Convention on the Arrest of Ships (Geneva, March 12,1999)Therefore, law realizing arrests of ships, is based on the Georgian legislation and case law.

Darbā vispārēji tiek aplūkots bruņoto konfliktu un kombatantu institūts. Pētījumā teorētiskā daļa tiek piemērota Ukrainas konfliktam, tādējādi kvalificējot bruņotā konflikta Ukrainā starptautisko raksturu un secīgi personu, kuras piedalās bruņotajā konfliktā statusu starptautiskajās tiesībās. Pētījuma mērķis ir vispārīgi aplūkot minētos institūtus un pēc tam tos piemērot praksē Ukrainas konfliktam. Pētījuma ietvaros autors aplūko tiesu prakses un dažādu publikāciju atziņas, kā arī risina jautājumu par vispārējās kontroles un efektīvās kontroles piemērojamību. Noslēgumā autors analizē Ukrainā iesaistīto militāro vienību statusu starptautiskajās tiesībās. Atslēgvārdi : kombatanti, bruņoti konflikti, vispārējā kontrole, likumīgie kombatanti, humanitārās tiesības., The paper generaly examines the institutes of an armed conflicts and combatants. The theoretical part of the research is applicated to the conflict in Ukraine in that way classifying the international character of the armed conflict in Ukraine and persons invovled in the armed conlfict status according to international humanitarian law. The study aims to generaly look at the institutes mentioned above and afterwards apply them in practice to Ukranian conflict. During the study the author considers the case study and different publications and tries to solve the mind bugging question of application of overall and effective control. At the end of the study the author analyzes the status of Ukranian separtatist armed forces in international law. Keywords : combatants, armed conflict, overall control, lawful combatants, huamnitarian law.

Darba nosaukums ir „Doņeckas un Luhanskas pašpasludināto tautas republiku iedzīvotāju tiesības uz pašnoteikšanos pieļaujamība”. Bakalaura darba ietvaros autora mērķis ir izpētīt, vai situācijā, kas izveidojās Ukrainas dienvidaustrumu apgabalos Doņeckā un Luhanskā pēc pašpasludināšanas tajos Doņeckas un Luhanskas Tautu Republiku, šo republiku iedzīvotājiem ir pieļaujama pašnoteikšanas tiesību realizācija. Bakalaura darbs sastāv no tītullapas, anotācijas latviešu un angļu valodās, satura rādītāja, ievada, trim nodaļām, secinājumiem, izmantoto avotu saraksta un dokumentārās lapas. Pirmajā nodaļā autors izpēta pašnoteikšanas tiesību rašanos, attīstību no principa līdz pilnvērtīgam tiesību institūtam. Pirmās apakšnodaļas ietvaros autors izpēta uz nācijas vienotības idejas pamata radušās kustības 19. gadsimtā Vācijā un Itālijā, pēc Pirmā pasaules kara notikušās miera konferences un Tautu Savienības dibināšanu, tās darbība pašnoteikšanās jautājuma sfērā. Otrajā apakšnodaļā – tautu pašnoteikšanas tiesību attīstība pēc Otrā pasaules kara, kontekstā ar ANO darbību: ANO orgānu pieņemtās deklarācijās, ANO Statūtu analīze un pašnoteikšanas principa attīstība dekolonizācijas procesos. Otrajā nodaļā bakalaura darba autors pievērsās Starptautiskās Tiesas prakses analīzei lietās, kurās ir skartas tiesības uz pašnoteikšanos un to realizācija, nolūkā konstatēt iespējamās vadlīnijas bakalaura darba mērķa sasniegšanai. Trešajā nodaļā autors analizē situāciju, kas izveidojās Ukrainas teritorijā pašpasludinātajos apgabalos, izvērtējot pirmajā nodaļā izpētīto pašnoteikšanas tiesību tvērumu un otrajā nodaļā iegūtās vadlīnijas, ar iespejamību piemērot tos, nolūkā sasniegt bakalaura darba mērķi. Bakalaura darbā tika izmantotas sekojošas pētījuma metodes: 1. vēsturiskā metode – pašnoteikšanas tiesību vēstures pētīšana; 2. salīdzinošā metode - sparptautisko tiesību pētnieku atziņu salīdzinājums; 3. analītiskā metode - starptautisko līgumu, rezolūciju, tiesu prakses analīze un atziņu vērtēšana. Aizstāvēšanai autors izvirza 4 tēzes un 3 priekšlikumus. Bakalaura darba tapšanā izmantoti 63 avoti., The title of this is „Lawfulness of right to self-determination of Donetsk and Luhansk people republic inhabitants”. Bachelor thesis within the author's intention was to investigate whether inhabbitants of selfproclaimed Donetsk and Luhansk People's Republics are allowed to enforce the right of selfdetermination, due to the situation formed in southeastern regions of Ukraine. Bachelor thesis consists of a title page, an abstract in Latvian and English, a table of contents, an introduction, three chapters, conclusions, list of sources and a documentary sheet. In the first chapter, both the emergence of self-determination and development of the principle of the right to full-fledged institute were studied. In the first section, basic ideas of the nation's unity movement, which arose in the 19th century in Germany and Italy; the scope of self determination after the First World War, held in peace conference in Versailles, the establishment of the League of Nations and its activities in the field of self-determination issue were investigated. In the second chapter, research was focused on International Court of Justice and other Courts practice analysis in cases where it affects the right to self-determination and the realization of it, with a view to identify possible guidelines for Bachelor's goal. In the third chapter, the situation, which was formed after a self-proclamation of Donetsk and Luhansk People Republics, was analysed. Both the scope of self-determination, which was explored in the first chapter; and guidlines, which were acquired in the second chapter, were evaluated with possible use of these in order to achieve the aim of the bachelor work. In Bachelor work the following research methods were used: 1. The historical method - historical research of right to self - determination; 2. The comparative method - knowledge of international law experts comparison; 3. The analytical method – analysis of international treaties, resolutions, court practice and knowledge assessment. Author puts forward the defense 4 thesis and 3 suggestions. During Bachelor research 63 units of sources were used.

Deklarācijas saskaņā ar ANO Starptautiskās tiesas Statūtu 36.(2) pantu ir viens no veidiem, kā pakļaut strīdus Tiesas jurisdikcijai. Minētais statūtu pants plaši pazīstams kā izvēles klauzula, jo valstīm ir brīva izvēle iesniegt deklarācijas vai nē. Tāpat valstīm ir brīva izvēle noteikt deklarāciju saturu, pievienojot tām dažādas noteikumus un atrunas, kas paredz no Tiesas jurisdikcijas izslēgt dažādu kategoriju strīdus. Darba mērķis ir izvērtēt, kā deklarācijās iekļauto atrunu daudzums un dažādība ietekmē izvēles klauzulu kā ANO Starptautiskās tiesas jurisdikcijas atzīšanas veidu. Lai to izdarītu, tiks analizēti ANO Starptautiskās tiesas Statūti un to vēsturiskā izcelsme. Tiks pētīta doktrīna un dažādu valstu deklarācijas, ar tajās iekļautajām atrunām. Lai iepazītos ar deklarāciju praktisko pielietojumu, liels uzsvars tiks likts uz ANO Starptautiskās tiesas prakses izpēti. Atslēgas vārdi: ANO Starptautiskā tiesa, jurisdikcija, izvēles klauzula, deklarācijas, atrunas., Declarations under Article 36(2) of the Statute of The International Court of Justice are one of the ways of adhering to the Court's jurisdiction. Article 36(2) is commonly known as the Optional Clause, since it is optional for states to either submit the declarations or not. States also enjoy a free choice regarding the scope of their declarations, they can qualify their acceptance to the Court's jurisdiction with various kinds of provisions and reservations. The aim of the bachelor thesis is to evaluate how the quantity and variety of reservations included in declarations affect the Optional Clause as way of accepting the Court's jurisdiction. In order to do that, the relevant norms of the Statute of the International Court of Justice and their historical origins will be analyzed, and the doctrine and state practice regarding declarations under Article 36(2) will be researched. Most emphasis will be put on the jurisprudence of the International Court of Justice.

Jūras pārvadājumiem ir liela ekonomiskā nozīme visā pasaulē, tādēļ jūras pārvadājumu tiesiskajam regulējumam ir jābūt sakārtotam un skaidri saprotamam ikvienam, kuru interesē vai kurš darbojas jūras pārvadājumu nozarē. Bakalaura darba mērķis ir izpētīt Hāgas- Visbijas noteikumu, Hamburgas noteikumu un Roterdamas noteikumu tiesisko regulējumu, liekot uzsvaru uz to, kā katrā no šīm konvencijām tiek regulēta pārvadātāja atbildība un kuģa jūrasspējas nodrošināšanas pienākums. Svarīgi ir noskaidrot galvenās atšķirības starp noteikumiem un izdarīt secinājumus, kā arī sniegt priekšlikumus regulējumu pilnveidošanā. Autors aplūkos kā tiek regulēta pārvadātāja atbildība, kādas ir galvenās atšķirības un kopīgās iezīmes konvencijās, kā arī to, kā tiek regulēts kuģa jūrasspējas nodrošināšanas pienākums. Atslēgvārdi: pārvadātājs, tiesiskā atbildība, kuģa jūrasspējas nodrošināšanas pienākums, Carriage of goods by sea has a great economic importance worldwide, therefore the maritime transport regulatory framework must be so arranged and clearly understandable to anyone interested in or who is in the maritime transport sector. The goal of this bachelor thesis is to examine the work of Hague- Visby rules, Hamburg rules and Rotterdam rules and the provisions of the legal framework, by placing the emphasis on how each of these conventions is regulated by the liability of the carrier and the ship's seaworthiness security duty. It is important to clarify the rules and the main differences between the conclusions, as well as to the development of proposals for regulation. The author will consider the regulations of liability of the carrier, what are the main differences and commonalities in conventions and how is regulated the seaworthiness of the vessel. Keywords: carrier, legal liability, the vessel's seaworthiness obligations

Pētījuma mērķis ir noskaidrot kā tiek definēta agresija un kas raksturo šīs definīcijas noteicošos elementus. Tiek apskatīta definīcijas loma saistībā ar nozīmīgiem agresijas aktiem un pašreiz aktuāliem notikumiem Ukrainā, Krimas pussalā. Tiek sniegts neliels ieskats arī vēsturē saistībā ar ilgo agresijas definīcijas izstrādes procesu. Pētījuma metode ir līdzšinējo kompetento orgānu atziņu par agresijas aktiem analīze saistībā ar agresijas akta intensitāti un sekām. Mērķis ir atrast pēc iespējas zemāku intensitātes pakāpi katram agresijas definīcijā noteiktajam agresijas aktam, ko par tādu ir atzinis kompetents orgāns. Rezultātā agresijas aktus ar līdzīgām sekām var atzīt par tādiem, pamatojoties uz šīm atziņām. Pētījuma galvenais mērķis ir tādējādi noskaidrot agresijas aktu esamību notikumos Krimas pussalā, bet pēc izvēlētās metodes šis mērķis netika sasniegts., The goal of the study is to clarify the way how aggression is defined and what characterises the main elements of this definition. The role of the definition is viewed in respect of significant acts of agression and current events in Crimean peninsula. Insignificant glimpse in the history of defining aggression is delivered in regard to prolonged time it took to definēt it. Main method of the study is to analyse the resolutions of the competent organ in respect to intensity of the act of aggression and its consequences. The aim is to find out the least intense act of aggression, recognised by the competent organ in respect to certain acts of aggression defined in the Definition of Aggression. As a result similar acts of aggression can be recognized on the basis of these resolutions. The main goal of this method is to ascertain the existance of an act of aggression in regard to recent events in Crimean peninsula but it has not been achieved.

Diplomātisko pārstāvniecību telpu absolūtā neaizskaramība un diplomātiskais patvērums starptautiskajās tiesībās vienmēr ir bijis strīdīgs jautājums gan no kopēju pasākumu veikšanas, lai aizsargātu starptautiski aizsargājamas personas un vietas, gan no patvēruma sniegšanas kā cilvēktiesību aizsardzības mehānisma nodrošināšanas viedokļa. Patlaban universāla starptautiska dokumenta un vienotas prakses neesamība patvēruma sniegšanas jautājumos rada problemātiskas situācijas, kvalificējot patvēruma lūdzēja nodarījuma raksturu, kā arī īpaši aizsargātu starptautisko interešu sabalansēšanu. Lai sasniegtu darbā noteiktos mērķus, autors analizē vairākus nozīmīgus Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskās tiesas spriedumus, tajā skaitā 2012.gada Valsts teritoriālās imunitātes lietu, kā arī nesenos notikumus Lielbritānijā, saistībā ar Wikileaks dibinātā Džuliana Asanža patveršanos Ekvadoras vēstniecībā Londonā., Inviolability of the premises of the missions and diplomatic asylum has always been a controversial topic from the point of view of protecting internationally protected individuals and places and from the granting asylum as a mechanism for protecting human rights. Absence of international treaty and unified practice for means of granting diplomatic asylum has led to many problems, such as qualification of the person’s, seeking asylum, crime, and balancing internationally protected interests/rights. In order to achieve the objectives of the work, the author analyzes several important United Nations International Court of Justice cases like the 2012 case of Jurisdictional Immunities of the State and the recent events in United Kingdom of the haul of Wikileaks founder Julian Assange in the Ecuadorian Embassy in London.

Bakalaura darbs „Valsts amatpersonu kriminālprocesuālā imunitāte no ārvalstu tiesu kriminālās jurisdikcijas” sniedz ieskatu valsts amatpersonu imunitātes jautājumos, kas saistīt ar ārvalstu tiesu jurisdikciju un izriet no starptautisko paražu tiesību normām. Darba mērķis ir izpētīt valsts amatpersonu personālās (ratione personae) un funkcionālās (ratione materiae) imunitātes tvērumu, to baudošo personu loku un izņēmumus attiecībā uz imunitātes nepiešķiršanu. Darba gaitā autors akcentē galvenos problēmjautājumus attiecībā uz imunitātes noteikšanas objektīvo kritēriju trūkumu gan personālās, gan funkcionālās imunitātes kontekstā. Pētījuma rezultātā autors konstatē kritērijus, kurus atbilstoši mūsdienu starptautiskajām publiskajām tiesībām var uzskatīt par objektīvajiem kritērijiem attiecībā uz imunitātes piešķiršanas izvērtēšanu. Aizstāvēšanā iekļauto tēžu skaitā autors ir piedāvājis konkrētus objektīvos kritērijus un to vispārējo definējumu., Bachelor’s Thesis „Criminal procedural immunity of State officials from foreign State criminal jurisdiction” provides an insight of issues related to immunity of State officials from foreign State jurisdiction according to the contemporary international law. The aim of this research is to determine the scope of personal (ratione personae) and functional (ratione materiae) immunity of State officials and the existence of any possible exceptions to these immunities. Author has determined the main issues related to lack of objective criteria in the context of application of personal and functional immunities. As a result of this research author analyzed and developed certain objective criteria that must be evaluated in order to grant immunities to state officials according to the contemporary international law. As final thesis of this research author provides certain objective criteria and their definition.

Diplomātiskā patvēruma institūts starptautiskajā sabiedrībā nekad nav ticis viennozīmīgi uztverts. Valstis mēdz sniegt diplomātisko patvērumu, kaut gan, atskaitot Latīņameriku, diplomātiskā patvēruma jēdziens nav iekļauts nevienā starptautiskā konvencijā. Bakalaura darba mērķis ir noskaidrot diplomātiskā patvēruma kā starptautisko tiesību institūta būtību, atklāt kādēļ valstis šo tiesību institūtu vērtē tik pretrunīgi. Lai sasniegtu darba mērķi, autore izvirza vairākus uzdevumus, kuriem darbā meklēs atbildes, īpašu uzmanību pievēršot ANO Starptautiskās tiesas spriedumam Patvēruma lietā, kā arī valstu praksei, sniedzot vai atsakoties sniegt diplomātisko patvērumu. Darba gaitā noskaidrots, ka diplomātiskais patvērums joprojām ir aktuāls mūsdienās; kā arī ir nozīmīgs, reizēm pat neaizstājams līdzeklis cilvēka pamattiesību nodrošināšanai., The practice of granting diplomatic asylum has always been and still remains controversial. Usually, the granting of diplomatic asylum leads to a clash between sovereigns and their beliefs. While most countries in the world have granted diplomatic asylum in one case or another, only Latin American states have concluded legally binding conventions on the subject. The aim of this research paper is to discover the core elements of diplomatic asylum, as well as the reasons why some countries are in favour of neglecting diplomatic asylum as a whole. To achieve the aims that the author of this research paper has set out, she will examine, inter alia, The ICJ’s judgement in Asylum Case, as well as state practice. It has been concluded that in some cases diplomatic asylum may be of great value where a person’s life or liberty is in danger.