Pareizticīgo teoloģija atšķirībā no katoļu un protestantu teoloģijām universitāšu vidē ir iegājusi relatīvi nesen (kopš 19. gs.), tāpēc modernais to ir iespaidojis daudz mazāk. Tomēr 20. gs. arī pareizticīgo teologu aprindās sākās pavērsiens no bizantiskā uz moderno un postmoderno pasaules redzējumu, precīzāk, uz kristīgām refleksijām, kam izveidojies dialogs ar šiem strāvojumiem. Vienlaikus pareizticīgā teoloģija atbrīvojās no Rietumiem pārņemtās un tai svešās sholastiskās pieejas. Tās vietā gan daudzi Austrumu baznīcu teologi ar jaunu sparu idealizēja patriarhālo Bizantijas perioda kristīgo domu. Rakstā noraidīta sholastiskā pieeja, kas nodala radīto pasauli no Dieva žēlastības; tās vietā akcentēta dievišķā-cilvēciskā sinerģija. Ticība Kristū atklātajam Dievam nosaka teoloģijas un ar to saistītās izglītības pastāvēšanas veidu. Katrs kristietis Dieva atklāsmes vēsturē ir liecinieks un ikona, līdz ar to vienīgais veids, kā teoloģijai palikt uzticīgai tās pamatiem, ir uztvert cilvēces vēsturi pozitīvi un akadēmiskajā kontekstā būt atvērtai citām disciplīnām. Rakstā teoloģija postulēta kā atvērts, attiecībās ar citām ideju sistēmām topošs projekts, ņemot vērā, ka 21. gs. par tās centrālo problēmu ir kļuvusi antropoloģija. [ABSTRACT FROM AUTHOR]